Brīvu cilvēku darbība, ideāli un sapņi

No Barikadopēdija


Atmodas balsis un atbalsis Ziemeļlatgales rajonā, bijušo LTF dalībnieku atmiņas un pārdomas saistībā ar dažiem dokumentiem Imants Koliņš, bijušais LTF Balvu nodaļas priekšsēdētājs

Aizritējušo gadu būtība

Kāda tā ir mūsu skatījumā? Atmoda, Latvijas Tautas fronte — Atmodas saucēja, modinātāja. 4. maija republika — pretrunu un samezglojumu šķetinājumā, sarežģītos sabiedriski politiskajos, vēsturiskajos apstākļos LTF izcīnītā brīvības, neatkarības valsts. 1990. gada 4. maija Deklarācijā ierakstīts "pārejas periods", taču tas palika it kā neievērots. Domas saistījās ar to, kādu veidosim mūsu Dzimteni — Latviju, domas un darbība tika virzīta uz to, kā mums dzīvot tiesiskā, demokrātiskā valstī. Šādu virzību ar varenu spēku jau bija ieskandējusi grandiozā tautas manifestācija 1988. gada 7. oktobrī Mežaparkā. 4. maijā, saņemot vēsturisko ziņu, likās, ka turpmāk viss ritēs samērā viegli. Tautfrontiešu ideāli un ilūzijas!

Vēl vajadzēja raisīties daudzām pretrunām, iezīmēties dažai ideālu nodevībai, gļēvumam, vēl bija jāizjūt pretvaras spēks, kas mēģināja nomākt tautas dzīlēs daudzus gadus glabāto un loloto brīvības sapni. Laika ritums mūs aizveda arī pie tā, kad vajadzēja pateikt: LTF savu uzdevumu, vēsturisko misiju ir izpildījusi. 21. augustā Latvijas parlaments pieņēma pilnīgas neatkarības dokumentu. Pārejas periods beidzās, noslēdzās LTF aktīvās darbības posms. Vai nebija pienācis laiks LTF aiziet, nevis dažādu politisko uzskatu darboņu šķeltai turpināt formāli eksistēt? Varbūt vajadzēja izvirzīt konkrētus, Latvijas iedzīvotājiem saprotamus Tautas frontes turpmākos mērķus un uzdevumus, visus spēkus veltīt to īstenošanai? Bet visi bijām it kā apmulsuši, nevarējām pateikt, par ko tagad esam. Kā ķirmji no slēptuvēm līda ārā dažādi sekli peldoši, bet viltīgi politiķi un skandēja "savus nopelnus" brīvības vārdā.

Pēc gadiem it kā no kāda augstāka pakāpiena varam paskatīties uz aizritējušo laiku, varam veikt vērtību un arī nevērtību pārvērtēšanu. Kas ir iegūts un ko esam zaudējuši? Kas ir paliekošas vērtības un kas ir tie sārņi, kuri aizmetami un aizskalojami? Par aizgājušā un aizejošā laika jēgu mūsu nākotnes redzējumam un izpratnei!

 

Uz barikādēm brīvi cilvēki

Tanku un bruņutransportieru motoru rūkoņa. Televizora ekrānā pavīd rēcošās kaujas mašīnas. Redzami uniformās tērpti vīri ar "kalašņikoviem". Kas ir šie vīri? Baltijas Kara apgabala militāristi, viņu barā droši vien arī omonieši. Pie televīzijas centra. Tur neapbruņoti cilvēki sauc: "Lietuva! Lietuva!" Spalgi izskan mašīnpistoļu šāvieni, bruņutransportieris drāžas virsū cilvēkiem, formās tērptie vīri ar automātu laidēm sit brīvības aizstāvjiem. Cīņa! Nē, ne cīņa parastajā izpratnē! Notiek kaut kas traģisks — varmācīgas varas pavēļu pildītāji šauj, nogalina, ievaino, sit neapbruņotus cilvēkus...

Televizora ekrānā neilgu brīdi redzam Lietuvas tautas kustības "Sajūdis" vadītāju, republikas parlamenta priekšsēdētāju Vitautu Landsberģi. Tērpies mētelī, sadrūmušu seju, ar apņēmības spītā zibošām acīm — tāds atmiņā ilgi paliek šis lietuviešu tautas dēls.

Pārraide pārtrūkst...

Pirms tam Rīgas OMON kaujinieki saskaņā ar LKP CK norādi jau ieņēmuši mūsu republikas Preses namu. Notikušas citas provokācijas. Bet vēl nāks arī 1991. gada 20. janvāris.

Negulētā nakts sniedz roku 14. janvāra rītausmai. Vai tā arī Latvijā nāks ar asiņainu gaismu? Vai ir īstais brīdis, lai domās ieskanētos latviešu strēlnieku dziesmas melodija un tajā ietvertie aicinošie mierinājuma vārdi nebēdāt, jo "sidrabota saule lēks"? Varbūt ir īstais brīdis!

Satraucošie notikumi Viļņā drīz rod savu atbalsi Balvu rajonā. Skolās notiek mītiņi, kuros piemin kritušos Lietuvas neatkarības aizstāvjus, izsaka apņemšanos darīt visu, lai 4. maijā Latvija varētu turpināt savu gaitu uz pilnīgi brīvu, neatkarīgu valsti.

"Ko mēs, mazās tautas Baltijas jūras krastā, esam noziegušās, ka mums neļauj savā tēvu zemē dzīvot pēc sava prāta?" — teikums no informācijas par notikušo mītiņu Žīguru skolā. ("Vaduguns", 1991. g. 15. janv.)

Tajā pašā "Vaduguns" numurā ziņots, ka mītiņš noticis arī Stacijas skolā, notikusi rajona deputātu padomes prezidija un izpildkomitejas sēde.

Dzīvais tautas pulss jūtams LTF Balvu rajona nodaļas koordinācijas centrā. Zvana, nāk un iet cilvēki. Visi steidzīgi, satraukti... Tiek piedāvāta visāda veida palīdzība. Cilvēki gatavi braukt uz Rīgu, lai aizstāvētu neatkarību. Koordinācijas centrs kļūst par pilsoniskās nepakļaušanās un nevardarbīgās pretošanās vadības štābu. Īsā "Balvu Atmodas" korespondencē "Ko darījām mēs" lasām šādas rindas: "Kaut rajona padomes prezidijs un izpildkomiteja sprieda, ko darīt šībrīža būtībā kara apstākļu situācijā, nozīmēja atbildīgos un dežurantus utt., vismaz pirmajās trauksmes dienās īpaša organizētība no varas iestāžu puses nebija jūtama. Koordinācija būtībā notika Tautas frontes štābā." ("Balvu Atmoda", 1991. g. 18. janv.)

Minētajā publikācijā ziņots, ka Rīgā uz barikādēm jau bijuši Susāju, Vīksnas, Bolupes, Tilžas, Bērzpils, Silaines un citu ciematu ļaudis. Ar savu tehniku uz galvaspilsētu devušies Žīguru MRS, 6. PMK, Agroķīmijas cilvēki. Mežrūpnieki turp ved malku, to nosūtījusi arī Stacijas skola, maizes kombināts — maizi, pienotava — krējumu, kolhozs "Ezeri" — pārstrādātu gaļu utt. Daudz šādu faktu barikāžu dienās. Balvu rajona vēsturē tie paliks kā spilgts Atmodas atraisītās brīvības un patriotisma apliecinājums. Un kur tad lielais barikāžu tiešo dalībnieku pulks, LTF rajona nodaļas grupu vadītāji, kuri daudz darīja pagastos, darba vietās brīvības un neatkarības aizstāvēšanai! Viņus visus atmiņu un pārdomu piezīmēs nav iespējams uzskaitīt — rēķinām, ka tas būs vismaz pustūkstoša balveniešu saraksts.

Jau minētajā "Balvu Atmodas" numurā izvirzīts arī jautājums: kas mums vēl jādara? Atbildes: "Jāatrod spēks izturēt, nesalūzt ne fiziski, ne garīgi. Jāatrod spēks nenodot ne sevi, ne kādu citu. Jāatrod spēks nekļūt kangariem. Jāatrod spēks sargāt un mierināt mūsu bērnus. Jāatrod spēks godīgai sirdsapziņai izšķirošā izvēles brīdī." ("Balvu Atmoda", 1991. g. 18. janv.)

LTF rajona nodaļas koordinācijas centrā ir organizētas diennakts dežūras. Dežuranti pa sakaru kanāliem pieņem ziņojumus, kādu kolektīvu cilvēki ar tehniku vai bez tās izbrauc uz barikādēm Rīgā, kāda situācija ir tur, dežuranti dod norādes turpmākai rīcībai. Šai janvāra dienu štābā visvairāk dežurē Baiba Voika un Silvija Zujāne, bieži tur ir arī LTF rajona nodaļas priekšsēža vietnieks Vilis Bukšs.

Satraukuma pilnas aizrit vairākas dienas. Televīzija un radio atnes vēstis par OMON uzbrukumiem dažādiem Latvijas objektiem. Kļūst skaidrs, ka visa tā nolūks ir sarežģīt situāciju Latvijā, izprovocēt nemierus un rast ieganstu PSRS prezidenta pārvaldes īstenošanai. Šāda pavērsiena iespēju paredz rajona tautfrontieši.

Pienāk 20. janvāris. Pavēlā vakara stundā televizoru ekrānos skatām Viļņas notikumiem līdzīgas ainas. Rīgas OMON specvienības iebrūk Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijā. Diktori ziņo, ka nogalināts kinooperators Andris Slapiņš un ievainots Gvido Zvaigzne, ir arī citi upuri.

 

Vai janvāra dienām bijām gatavi?

Kopumā jā. LTF Balvu rajona nodaļa bija gatavojusies šādai notikumu attīstībai, bet bija arī atsevišķas kļūdas, neizdarības, arī neizlēmības un gļēvulības gadījumi.

Sekojot notikumiem Latvijā, tos analizējot un vērtējot, jau 1990. gada rudenī LTF rajona nodaļas vadība — dome un rīcības komiteja secina, ka briest nevēlami procesi, kas var stipri ietekmēt vai pat pārtraukt 4. maijā sākto ceļu uz Latvijas neatkarību. Par to spriež un lemj rīcības komiteja 16. un 27. novembra sēdēs, rajona nodaļas dome 1. decembrī. Šie LTF Balvu rajona nodaļas dokumenti, kas glabājas mūsu novada muzeja fondos, rakstīti lakoniski, tajos redzam, ka šis un tas vēl mums nav īsti skaidri izprotams, bet šā vai tā no šiem dokumentiem dveš to dienu skaudrā elpa. Vērtīgs papildinājums šiem dokumentiem varētu būt Tautas frontes rajona nodaļas vadītāju, domes, rīcības komitejas locekļu un katra tautfrontieša atmiņu stāstījums. Lai atceramies kaut vai to, ka minētajās rīcības komitejas un domes sēdēs izvērsās arī karstas debates, bija viedokļu dažādība, pirms varējām gūt vienotu lēmumu. To visā pilnībā atspoguļot protokolistam, kura rīcībā tikai pildspalva vai zīmulis un papīra lapa, praktiski nebija iespējams.

Noteiktākas vadlīnijas mēs saņemam no 11. decembrī Latvijas Tautas frontes valdes pieņemtā "Paziņojuma visiem Latvijas neatkarības atbalstītājiem". Iedvesmo un stiprina Paziņojumā teiktais, ka "nav vajadzīga baiļu un histērijas atmosfēra, taču jau šobrīd ikvienam skaidri jāapsver sava rīcība varbūtējā X stundā". Paziņojumā izvirzītie uzdevumi līdz X stundai un PSRS prezidenta pārvaldes noteikšanas gadījumā kļūst arī par mūsu darbības programmu konkrētajos Balvu rajona apstākļos.

 

Ceturtā vara

"Šo dienu hronika" rakstīta rajona laikrakstā "Vaduguns" par 1991. gada janvāri — "Ceļā uz Latvijas sirdi". Hronika publicēta "Vaduguns" 19., 22., 24., 26., 29., arī vēl 31. janvāra numurā. '"Šo dienu hronika" — janvāra barikāžu laika vēstures lappuses. No tām uzzinām, kā un kādu iespējamo dzīvinājumu Latvijas sirdij deva balvenieši. Mēs saplūdām vienotā pulkā kopā ar citu LTF rajonu nodaļu un Rīgas tautfrontiešiem, ar Latvijas iedzīvotājiem, starp kuriem, kā atceras barikāžu dalībnieki, bija arī nepilsoņi.

Ne tikai hronika "Vadugunī" pauž to dienu gaisotni. 17. janvārī ir tolaik vēl PSRS tautas deputāta, rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja Voldemāra Šļakotas raksts. Jāteic gan, ka samērā mierīgu noskaņojumu trauksmainajās dienās pauž rajona vadītājs. Citāds ir tajā pašā "Vaduguns" numurā publicētais LTF Domes locekļa Viļa Bukša raksts "Mīļie tautieši!" Tajā asi nosodīta vardarbība.

Jau no pirmajām LTF Balvu rajona nodaļas dibināšanas un darbības dienām "Vaduguni" plaši izmantojām mūsu ideju un mērķu propagandā, tādējādi sekmējot Atmodas laika notikumu izpratni tautā un organizējot cilvēkus izvirzīto mērķu un uzdevumu izpildei. Arī janvāra dienās.

"Vaduguns" redaktore tajā laikā bija Agnese Buža. Viņa gan nekļuva LTF dalībniece, tomēr sekmēja kopējo lietu. Ja runājam par ceturtās varas lomu, tad jāmin arī žurnālistes, LTF dalībnieces Maruta Sprudzāne un Rasma Zvejniece. Strādājot "Vaduguns" redakcijā, viņas vienlaikus aktīvi iekļāvās arī "Balvu Atmodas" veidošanā. Abās rajona avīzēs daudzi iespaidīgi fotouzņēmumi ir tautfrontieša Roberta Priedeslaipas kontā.

 

Divas atšķirīgas attieksmes

Atsevišķas analīzes vērts ir uz dokumentu analīzes balstīts un secinājumos izvērtēts process, kā soli pa solim LKP rajona organizācija ar tās struktūrām zaudēja varu un ietekmi rajona dzīvē.

Janvāra dienās (patiesību sakot, jau pirms tām) kompartija ir opozīcijā.

Nenoliegsim, opozīcija vēl pietiekami spēcīga, tomēr tā bez kāda papildu spēcinājuma no centra rajonā vairs īpaši neko nespēj ietekmēt. To saprata tautfrontieši un, domājams, apzinājās arī kompartijas rajona komiteja. Rajonā janvāra dienās samērā mierīgi. Tāpēc visus iespējamos spēkus varam virzīt uz republikas sirdi — Rīgu. Jau Viļņas notikumi liecina, ka iznākums izšķirsies Latvijas galvaspilsētā.

Divi atšķirīgi politiskie spēki, no tiem izrietošas, strāvojošas divas atšķirīgas attieksmes pret janvāra notikumiem. Ar dažiem faktiem un dokumentiem tās mēģinām parādīt bez īpašiem vērtējumiem un secinājumiem, bez komentēšanas — lai lasītāji spriež un vērtē.

LTF Balvu rajona nodaļas rīcības komitejas sēde notiek 1991. gada 14. janvārī (protokols Nr. 7). Darba kārtībā viens punkts: "Par ārkārtējo stāvokli republikā un veicamajiem pasākumiem". Kādiem jautājumiem pievēršas sēdes dalībnieki: 1) notikumiem Lietuvā; 2) no rajoniem cilvēki dodas uz Rīgu, lai sargātu valdību, televīziju, radio un citus objektus; 3) jāorganizē dežūras pagastos, sakaru nodaļās, objektu apsardzē jāiekļauj milicija; 4) ir runa par to, ka tajā pašā dienā paredzēta rajona padomes prezidija sēde, kurā jāizstrādā un jāapstiprina kopīgs LTF rīcības komitejas un rajona izpildkomitejas darbības plāns.

14. janvārī, acīmredzot pēc rajona padomes prezidija un rajona izpildkomitejas sēdes, rīcības komiteja sanāk vēlreiz (protokols Nr. 8). Darba kārtībā būtībā iepriekšējās sēdes jautājums. Atšķirība tā, ka te izteiktas zināmas bažas, vai rajona izpildkomitejas koordinācijas centrs darbojas pietiekami nopietni. To, ka šādām bažām ir pamats, rādīja turpmākā darbība. (No Balvu novada muzeja fondu LTF rajona nodaļas dokumentiem.)

Un tagad otra attieksme. 1991. gada 15. janvārī notikusi LKP Balvu rajona komitejas biroja sēde (protokols Nr. 3). Sēdē biroja locekļi vienprātīgi pieņēmuši rezolūciju, kuras teksta fragmentu fotokopijas palasīsim.

Latvijas Komunistiskās partijas Balvu rajona komiteja "Par pašreizējo politisko situāciju Latvijas Republikā un Balvu rajonā". Tālāk teksts: "Izmantojot īpaši saspringto situāciju Lietuvā, arī mūsu republikā iestājies politiskās dzīves kritisks moments.

Latvijas Tautas frontes vadībā republikas galvaspilsēta ir pārvērsta par "cietoksni" ar barikādēm, smago tehniku, lieljaudas kravas automašīnām, kuras bloķē LR Augstākās Padomes ēku, radiocentru, televīzijas iestādes Zaķusalā, tiltus un citus svarīgus objektus no neesošā ienaidnieka. Šāds stāvoklis turpinās jau no 12.–13.01.91. Arī no mūsu rajona iestādēm, uzņēmumiem, kolhoziem, padomju saimniecībām uz brīvprātības principiem tiek "mobilizēti" iedzīvotāji un tehnika Rīgas aizstāvēšanai, daļēji tiek izniekots darba laiks un materiālie resursi."

Te neliela piebilde. Pilnīgi pareizs ir secinājums (tikai kāds tam zemteksts), ka "Latvijas Tautas frontes vadībā republikas galvaspilsēta ir pārvērsta par "cietoksni"." Vārdam "cietoksni" pēdiņas gan nevietā! Jāpiebilst vēl, ka šī cietokšņa stingrais cementējums nebija tikai barikādes, smagā tehnika, lieljaudas kravas automašīnas, bet galvenokārt — brīvu cilvēku garaspēks, stingra apņēmība nosargāt 4. maija Latviju. Nav vajadzības komentēt rezolūcijā teikto par "neesošu ienaidnieku", par "daļēji izniekotu darba laiku un materiālajiem resursiem".

Un vēl minētās rezolūcijas nobeiguma fragments:

"Mēs iestājamies:

– par mieru un pilsoņu saskaņu,

– par visu iedzīvotāju konsolidāciju, neskatoties uz viņu politiskajiem uzskatiem un tautību,

– par to, lai visi republikā pastāvīgi dzīvojošie iedzīvotāji tiktu atzīti par Latvijas Republikas pilsoņiem.

Mēs aicinām rajona iedzīvotājus nepakļauties provokācijām, vienalga, kas tās rosinātu."

(Abi fragmenti no Latvijas Valsts arhīva, fonda Nr. PA — 4109, 65. apraksts, 2. lieta, 11.–13. lapa.)

Jautājumā par pilsonību LTF Balvu rajona nodaļas vadības, lielā vairuma tautfrontiešu, citu progresīvo sabiedriski politisko organizāciju attieksme un nostādne tolaik bija: Latvijas pilsoņu statuss nav piešķirams visiem republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem. "Nulles variants" (tā tolaik teicām) nebija pieņemams Latvijas pamatiedzīvotājiem — to izjutām savā ikdienas darbībā.

 

Meklējam atbildes

No janvāra barikāžu dienām mūs šķir gadu atstarpe. Un tomēr. Savās domās joprojām uz barikādēm blakus latviešiem redzam arī krievus un citu tautību cilvēkus. Ne visi viņi bija LTF dalībnieki. Redzam nepilsoņus, kuri Latvijai kritiskajās dienās stājās neatkarības sardzē. Vai šie nepilsoņi nav pelnījuši Latvijas pilsonību? Vai sportists, baņķieris, kurš ārpus kārtas ieguvis pilsoņa statusu, augstāk vērtējams par barikāžu cīnītāju?

Līdz šim izdotajās grāmatās, arī Jāņa Škapara sastādītajā "Latvijas Tautas fronte" (apgāds "Jāņa sēta", Rīga, 1998.), publikācijās presē, radio un TV pārraidēs izskanējuši visai pretrunīgi viedokļi, secinājumi, kas radījuši neskaidrības, bez atbildēm atstājuši daudzus jautājumus. Lūk, tikai daži.

Kas izstrādāja "X stundas" plānu? Par šī plāna vai instrukcijas autoriem uzdodas gan Ivars Redisons, gan Odisejs Kostanda.

Ko barikāžu dienās Rīgā darīja apmēram 200 ar kara laika "kaulu zāģiem" bruņotie vīri, kurus bija pulcinājis Odisejs Kostanda?

Kas bija tie, kuri 20. janvāra vakarā, kad notika omoniešu uzbrukums Iekšlietu ministrijai, šāva no Bastejkalna? Kaut kāds "trešais mistiskais spēks"? — neviens to skaidri nepasaka.

Ko "stūra mājā" 20. janvāra naktī darīja Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs? Un salīdzināsim, kā līdzīgā situācijā izturējās Lietuvas parlamenta vadītājs Vitauts Landsberģis, ko televizora ekrānā skatījām Latvijai līdzīgos dramatiskos apstākļos 13. janvāra naktī. Divu valstu vienāda līmeņa vadītāji! Nebūt neidealizējot Vitautu Landsberģi, kaut ko būtisku starp šiem abiem tā laika vadītājiem saskatām.

Kāds svarīgs komandējums uz Maskavu tajā laikā bija iekšlietu ministram Aloizam Vaznim, un ko viņš tur nokārtoja?

Vai nenoteiktība, kas atbalsojās arī zemākā posma (rajonu izpildkomiteju) rīcībā, nebija kaitīga Ivara Godmaņa vadītās valdības darbībā?

Pilnīgai skaidrībai vajadzētu būt arī par LNNK un Pilsoņu kongresa līderu nostāju janvāra barikāžu dienās.

Ivars Redisons grāmatā "Latvijas Tautas fronte" 232. lappusē raksta, ka G. Bezhļebņikova (tagad G. Maiznieks) komandētās īpašās brīvprātīgo vienības izšķirošajā brīdī "sastrādāja vairākas grūti labojamas kļūdas". Ja tiešām kļūdas "sastrādāja", tad gribētos zināt, kādas tās bija.

"Utt., u. t. jpr." — šādi saīsinājumi ietver vēl ne mazumu lielāku un mazāku neskaidrību, pretrunu un jautājumu, uz kuriem Balvu bijušie tautfrontieši meklē atbildes.

1991. gada janvāra dienu acīm redzamās barikādes tauta izveidoja dažās dienās, pat dažās stundās un minūtēs. Tagad neredzamas, tikai ar saprātu uztveramas "barikādes" valdošā vara ir cēlusi gadu garumā un turpina tās sev vēlamā virzienā pilnīgot — tāds krietnas daļas bijušo tautfrontiešu un janvāra barikāžu dienu dalībnieku pārdomās rastais atzinums. Ar neredzamajām, viltīgi apslēptajām barikādēm, aiz kurām slēpjas valdošā elite, ir radusies dziļa plaisa, kas šķir uz naudas maisiem balstīto varu no tautas lielākās daļas. Tāpēc, neizsakot ne mazākās šaubas par Latvijas neatkarības aizstāvēšanas nepieciešamību, ne viens vien Balvu novada janvāra barikāžu dalībnieks pateiks, ka sargāt pašreizējo valsts varu viņš vairs neies, cits varbūt dziļdomīgi sacīs: vajadzēs stipri vien padomāt — iet vai neiet.

Kāpēc tā ir? — tas laikam gan visbūtiskākais līdz šim neatbildētais jautājums. Uz to atbildi nebūs viegli rast, bet vispārcilvēcisko vērtību izvērtēšanas gaitā atbildi vajadzēs gūt, lai mēs būtu cienīgi dzīvot atjauninātā 21. gadsimta Latvijā.

Atjauninātā 21. gadsimta Latvija! Vai atkal še nav saklausāmi Atmodas tautfrontiešu ideāli un varbūt nepiepildāmi sapņi? Un tomēr. Mežaparka priedes atšalko atbalsis arī līdz tālajam un mums tuvajam Balvu novadam, balsis no 1988. gada 7. oktobra pēcpusdienas, pievakares neaizmirstamajām minūtēm un stundām. Laika ritumā īstās vērtības nedrīkst pazust!