Redzēju, kā nošāva Mūrnieku

No Barikadopēdija


Uz barikādēm brauca arī manas četras skolotājas, kas pievienojās p/s "Ļaudona" grupai. Šodien mūsu skolā no šīm skolotājām strādā tikai vairs divas. Viena no viņām ir vēstures skolotāja Emerita Beļauniece, barikāžu laikā uzvārds Ruskule. To raksta šo atmiņu pierakstītāja I. Vizāne.
Pierakstījusi I. Vizāne

Laiks un politiskais noskaņojums valstī plus jaunības maksimālisms un drosme. "Ja citi var, kāpēc gan es nevarētu" plus "bez manis jau nu noteikti neiztiks".

Politiskā situācija bija ļoti sakāpināta. Un daudz traģiskāku to vērsa tas, ka 13. janvārī notika mierīgo demonstrantu apšaušana pie Viļņas televīzijas. Sajūta bija tāda, ka nu ir pēdējais brīdis, kad vispār kaut ko var darīt, un ka visiem ir jāpierāda sava vienotība. Domājams, visiem toreiz bija izjūta, ka ar šo mierīgo protestu var panākt tieši tikpat daudz, cik ar ieročiem. 13. janvārī uzzinājām, ka arī no mūsu saimniecības brauks uz Rīgu. Skolā tika norunāts, ka arī skolotājiem būtu jāpiedalās un jāparāda sava politiskā nostāja.

No skolas mēs bijām četras sievietes — Ērika Pomere, Dace Āzena (Tindonovska), Anna Velikāne (Iesalniece) un es.

Rīgā iebraucām 14. janvāra vakarā. Pēc Koordinācijas centra nozīmējuma mūs nosūtīja uz Vecmīlgrāvja tiltu. Šis tilts savienoja Rīgas centru ar Mangaļiem, kur atradās OMON bāze. Līdztekus armijai OMON bija galvenais militārais spēks, kas pārstāvēja PSRS saglabāšanas ideju. Vairākkārt omonieši šķērsoja šo tiltu, bet nekādas darbības neveica. 16. janvārī pie mums bija atbraucis ar priekšnesumu Latvijas Radio un televīzijas koris, nāca klāt cilvēki, piedāvāja tēju, ēdamo. Tā kā Ērikai Pomerei Vecmīlgrāvī dzīvoja radi, mēs vairākkārt braucām pie viņiem apsildīties un papildināt kafijas krājumus. 16. janvāra vakarā mums bija jādodas mājās, bet mūs neviens nenomainīja, un mēs palikām vēl vienu nakti. Vakarā mēs kārtējo reizi gribējām braukt pēc kafijas un gaidījām pieturā autobusu. Piebrauca omonieši ar pāris "bobikiem" un tanketēm. Visus, kas atradās pie ugunskuriem, noguldīja zemē. Nobloķēja ceļu Rīgas virzienā. Kad kāda "Volga" mēģināja izbraukt, viņi šāva mašīnas virzienā, un mašīna iebrauca starpjoslā. Vēlāk izrādījās, ka tika nošauts šoferis Roberts Mūrnieks. Mēs ātri aizbraucām uz Vecmīlgrāvi un zvanījām uz televīziju, lai paziņotu par apšaudi. Pēc tam uzreiz braucām atpakaļ, lai redzētu, kas ir noticis. Skats bija baisms — vairs nebija neviena cilvēka, mūsu autobusi bija izdemolēti, mūsu somas izmētātas, ugunskurā vēl dega dokumenti, kuri bija izvilkti no somām. Mēs jutāmies bezspēcīgi šā draudošā spēka priekšā, māca neziņa par saviem līdzbraucējiem. 17. janvārī atgriezāmies Ļaudonā un uzzinājām, ka, paldies Dievam, visi ir agrāk vai vēlāk laimīgi nokļuvuši mājās. Bija atvieglojuma sajūta. Būtībā es nemaz nejūtos īpašs barikāžu cīņu dalībnieks. Un to bezspēcību un šausmas, ka blakus stāv kāds ar ieroci, kurš ir gatavs izšaut uz neapbruņotu cilvēku, man negribas atcerēties. Taču cīņa ir cīņa, pat ja tev nav ieroča rokās. Un tomēr mūsu visu kopējam darbam bija panākumi, un Latvija kļuva neatkarīga! Taču skumdina tas, ka viss notika tikai pirms dažiem gadiem, bet mēs to jau sākam aizmirst un domājam, ka dzīvei ir jābūt daudz skaistākai, nekā tā ir un nekā mums valsts spēj dot. Diemžēl toreizējos ideālus un ilūzijas esam zaudējuši visi, gan tie, kas ir pie varas, gan tie, kuri šo varu ievēl, bet toreiz visi bijām vienoti un vienā barikāžu pusē.

Pierakstījusi I. Vizāne