LTF ir jāsaglabā kā bieds

No Barikadopēdija

Provincē uz visu to, par ko Rīgā mītošie politiķi reizēm plosās ar zobiem un nagiem, raugās pavisam citādi — rezervētāk izturas arī pret lēmumu veidā piespēlētajam rīdzinieku instrukcijām un negrasās spriest par Tautas frontes pāraugšanu partijā vai frontes valdes un šīs kustības vārdā nosauktās AP deputātu frakcijas attiecībām tikai tāpēc, ka Rīgā ar to kāds netiek galā.

Arī no Ludzas raugoties, viss izskatās citādi un tāpēc izgāzās mūsu nodoms Jura Dombrovska šā brīža intereses iespēlēt augstāk lasāmā materiāla jautājumu rāmjos.

Jurim Dombrovskim ir daudz pienākumu — viņš ir LTF Domes loceklis, Ludzas rajona padomes deputāts, šīs padomes LTF mazākumfrakcijas vadītājs un arī Zvirgzdenes pagasta priekšsēdētājs. Ar Juri iepazināmies pavasarī, kad viņš šajā bezbenzīna, bczmašīnu laikā par pliku paldies iepazīstināja mūs ar daļu no rajona, dodot iespēju nojaust, ka Ludzā, kur toreiz vairākumspēku veidoja komunisti, interisti un pašu nelabojamie nomenklatūristi, Tautas fronte patiešām bija vienīgā, kas kaut kā centās vietējo varu patīrīt no iepriekšminēto ietekmes. Toreiz Ludzas rajona vietēja vara iemiesojās lauksaimniecības departamenta priekšnieka Borisa Veļičko patvaļīgajā personā. Un toreiz neviens neticēja, ka šo patvaļu izdosies iegrožot. Varbūt augusts, bet, varbūt sašķoboties Vislatvijas nomenklatūristu savstarpējās palīdzības ķēdei, tas tomēr notika — Boriss Veļičko, kā saka, ir nolikts pie vietas, bet tas nenozīmē, ka Tautas frontes nodaļa var atstāt savas pozīcijas. Juris Dombrovskis sacīja:

— Līdz Saeimas vēlēšanām fronte ir jāsaglabā kā kustība. Īpaši svarīgi tas ir rajonos un pagastos, kur vietējās pašvaldības vēl nav nepārprotami godīgu neatkarīgas Latvijas piekritēju rokās. Mēs naivi esam iedomājušies, ka reizē ar naidīgo spēku oficiālu likvidēšanu šie spēki tā uzreiz arī ir izgaisuši. Viņu it kā nav mūsu vidū, taču nav izslēgts — viņi darbojas pagrīdē, un neviens nevar garantēt, ka uzreiz ir izgaisusi arī viņu atriebības kāre.

— Ja viņi ir mūsu vidū, tas ir vēl briesmīgāk.

— Jā, tāpēc tagad galvenokārt ir jādomā par valsts aizsardzības struktūrām. Mums ir speciāla komisija, kas veic tā saukto kadru sijāšanu. Tā, piemēram, robežsargos no 100 kandidātiem 30 saņēma atteikumu. Robežsargi un zemessargi ir tie, kam ir jādod viss, ko vien var iedot, un šīs struktūras ir ļoti uzmanīgi jāveido, neļaujot tajās iefiltrēties provokatoriem, kas pavisam nemanāmi var radīt ieganstu incidentiem, kurus kāds vien gaida.

— Vai būs liela atšķirība, ja to, ko līdz šim darīja LTF kā kustība, pēc kāda laika veiktu LTF kā partija?

— Pēc vienpartijas ēras mūsos jau ir radusies alerģija pret partijas jēdzienu, un paies laiks, kamēr cilvēku– domāšana normāli uztvers daudzpartiju sistēmu. Mēs redzam, ka dažs labs gada laikā pagūst izveidot vairākas partijas vai arī būt te vienā, te otrā. Ja fronti pārveidos par partiju, tad mēs zaudēsim masas. Svarīgi ir tās saglabāt. It īpaši rajonos, kur Tautas fronte ir vienīgais bieds slēptākiem vai atklātākiem Latvijas valsts neatbalstītajiem.

— Ja būs partija, vai jūs tajā stāsities?

— Uzreiz — noteikti ne. Padomāšu. Varbūt tad, ja redzēšu, ka esmu tai vajadzīgs, ja tā būs uz ekonomiskiem principiem balstīta partija, kas spēs aizraut masas.

— Ko, jūsuprāt, ievēlēs par jauno LTF priekšsēdētāju un ko jūs pats vēlētos redzēt šajā amatā?

— Varētu būt gan Romualds Ražuks, gan Uldis Augstkalns. Bet es domāju, ka, respektējot Romualda Ražuka pieredzi šajā amatā, viņam arī vajadzētu palikt. Nedrīkst aizmirst, ka tieši Ražuks izveda Tautas fronti cauri janvāra barikādēm un augusta dienām.

— Vai tautfrontiešus Ludzā satrauc arī frontes attiecības ar tās vārdā nosaukto frakciju Augstākajā Padomē?

— Konferencē par to nerunājam, jo praktiski mums nav saiknes ar Augstāko Padomi, kurā no Ludzas rajona ir trīs deputāti. Rajonā aktīvi darbojas tikai viens «Līdztiesības» frakcijas biedrs Filips Stroganovs. Deputāte Kārkla tagad parlamentā strādā darba savienošanas kartībā, bet žurnālists Aleksejs Grigorjevs ierodas trīs četras reizes gadā uz dienu vai divām. Tad jau nav iespējams nedz saprast šo dzīvi, nedz palīdzēt. Savus deputātus esam aicinājuši uz rajona padomes deputātu sesijām, bet viņi ne uz vienu nav ieradušies. Tāpēc varam rēķināties tikai ar saviem spēkiem, un Tautas fronte ir jāsaglabā, kaut vai kā bieds mūsu interešu pretspēkiem.

— To varētu nesaprast tie, kas vairs negrib biedēt. Bet ir palicis vēl viens jautājums: ko jūs esat zaudējis un ko ieguvis, darbodamies Tautas frontē?

— Kādreiz es sportoju. Tagad vairs neiznāk. Kādreiz dziedāju un dejoju. Tagad vairs tikai dejoju. Kādreiz lasīju grāmatas. Tagad — tikai avīzes, maksimāli tveru visu informāciju, lai kaut ko nepalaistu garam, lai varētu orientēties situācija. Esmu politizējies un reizēm nesaprotu, vai tas, kas ar mani ir noticis, ir ieguvums vai zaudējums.

 

Ināra Egle