300 izšķīra vairāku desmittūkstošu vietā

No Barikadopēdija

Šobrīd vēlēšanu kampaņa ir iegājusi jaunā posmā – sākusies kandidātu atlase tajos vēlēšanu apgabalos, kuros izvirzīti vairāk nekā divi kandidāti. Šo atlasi veic apgabala priekšvēlēšanu sapulces. Jau tad, kad notika vēlēšanu likuma projekta apspriešana, ne tikai daudzi pilsoņi, bet arī Latvijas PSR Augstākā Padome atzina, ka nevar uzskatīt par demokrātiskām šo sapulču pilnvaras noraidīt likuma noteiktā kārtībā izvirzītus kandidātus. Šie iebildumi, pieņemot vēlēšanu likumu, netika ņemti vērā, un tagad mēs varam vērot šo sapulču darbību. Jau pirmā sapulce, kas sanāca republikā, noraidīja Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas priekšsēdētaja vietnieces, Latvijas Poļu kultūras biedrības priekšsēdētājas Itas Kozakevičas kandidatūru, kaut gan, ņemot vērā viņas ieguldījumu nacionālo attiecību kārtošanā republikā, viņa varētu sekmīgi darboties PSRS Augstākās Padomes Tautību Padomē. Mēs domājam, ka tie 300 sapulces dalībnieki, kas izlēma šo jautājumu vairāku desmitu tūkstošu vēlētāju vietā, uzņēmās lielu atbildību par savu lēmumu, un ceram, ka viņi to apzinās.

Ārkārtīgi svarīgas apgabala priekšvēlēšanu sapulces pilnvaras prasa no vēlēšanu komisijām ārkārtīgi rūpīgu attieksmi, lai nodrošinātu šo sapulču norisi patiesi demokrātiskā garā un nepieļautu nekādu tendenciozitāti šo sapulču formēšanā.

Diemžēl priekšvēlēšanu sapulču organizācijas un darbības kārtība likumā ir formulēta tik neskaidri, ka pieļauj visai dažādus skaidrojumus. Šādi dažādi un pat pretrunīgi skaidrojumi šobrīd parādās atsevišķos preses izdevumos.

Mēs šobrīd nejūtamies pilnvaroti dot plašus komentārus šajā jautājumā, bet gribam norādīt uz dažiem skaidrojumiem, kas acīm redzami runā pretī likumam.

1. Dažos skaidrojumos tiek apgalvots, ka šajā sapulcē jābūt vairāk delegātu no tiem kolektīviem, kas kandidātus nav izvirzījuši, nekā no tiem kolektīviem, kas kandidātus ir izvirzījuši. Šāda prasība neizriet no likuma un dod nepamatotas priekšrocības sociāli mazaktīviem kolektīviem.

2. Dažos skaidrojumos tiek apgalvots, ka tiesības izvirzīt delegātus priekšvēlēšanu sapulcēm ir darba kolektīvu padomēm, sabiedrisko organizāciju orgānu birojiem un prezidijiem un sabiedrības pašdarbīgiem orgāniem. Likums paredz tikai divas prasības:

lai visiem kolektīviem, kas izvirzījuši kandidātus, būtu vienāds pārstāvju skaits;

lai vismaz puse sapulces dalībnieku dzīvotu attiecīgajā vēlēšanu apgabalā.

Šādi skaidrojumi ir tiešā pretrunā ar vēlēšanu likuma 38. pantu, kurā ir precīzi minēti visi tie kolektīvi, kuriem ir tiesības deleģēt pārstāvjus uz priekšvēlēšanu sapulci. Šo kolektīvu uzskaitījumu nevienam nav tiesības papildināt. Darba kolektīvus nedrīkst jaukt ar darba kolektīvu padomēm. Tie ir dažādi tiesību subjekti, kā tas izriet no vēlēšanu likuma 26. panta.

3. Dažos priekšlikumos ir ieteikts, lai sapulce noteiktu, ka katrs tās dalībnieks var balsot tikai par vienu vai diviem kandidātiem.

Šāda rekomendācija neizriet no likuma. Likums gan nosaka, ka sapulce var izšķirties par atklātu vai aizklātu balsošanas kārtību, bet atļauj katram sapulces dalībniekam balsot par neierobežotu kandidātu skaitu.

Sapulces vadība var gan ieteikt sapulces dalībniekiem mēģināt samazināt nepamatoti lielu kandidātu skaitu, bet nebūtu pareizi prasīt no sapulces dalībniekiem, lai viņi katrā ziņā samazinātu kandidātu skaitu līdz diviem vai pat vienam. Ja kandidāti, pēc sapulces dalībnieku domām, ir līdzvērtīgi, tad daudz precīzāk būtu izvēles tiesības atstāt pašiem vēlētājiem. Bez tam šādu ierobežojumu noteikšana var novest pie tā, ka neviens no izvirzītajiem kandidātiem nesaņems vairāk par pusi no sapulces dalībnieku balsīm.

4. Tiek apgalvots, ka tādā gadījumā, ja vēlēšanu sapulcē visi kandidāti saņem mazāk par pusi sapulces dalībnieku balsu, reģistrēti tiek visi izvirzītie kandidāti. Šāds apgalvojums ir pilnīgā pretrunā ar vēlēšanu likuma 38. pantu.

I. BIŠERS,

J. BOJĀRS,

E. MEĻĶISIS,

A. PLOTNIEKS,

juridisko zinātņu doktori