Mēs tur bijām vajadzīgi

No Barikadopēdija
Versija 2012. gada 3. marts, plkst. 16.48, kādu to atstāja Andrejs (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)


Pierakstījusi N. Semjonova

Tā nav Jāņu dziesma

 

Kur uguni, sildi gaisu —

Tā Jāņu dziesma vis nav:

Mēs dziedam par sudraba gaismu,

Kaut asiņaina tā aust.

 

Kur uguni, sildi gaisu —

Arī raķešu uguns tā nav:

Pret pārspēku niknu un baisu

Bez ieročiem tauta stāv.

 

Kas ceļu uz rītdienu aizsāk,

Pats sevī lai liesmiņu dedz;

Kur uguni, sildi gaisu,

Lai gunskurus pasaule redz!

 

(Miķelis Sīlis)

 

 *** 

13. janvārī mēs bijām tautas manifestācijā. Cilvēku Daugavmalā bija ļoti daudz. Uzstājās dažādi Tautas frontes pārstāvji. Helikopters kaisīja lapiņas, kurās bija rakstīts, lai visi izklīst. Šad tad izplatījās baumas, ka no Ādažiem brauc mašīnu kolonna, kura grib uzbrukt.

Nekad nebiju redzējusi ko tādu! Cilvēki stāvēja uz tiltiem, uz ielām, uz laukumiem. Pilnas bija visas ieejas un izejas. Bijām cieši piespiesti viens pie otra tā, ka tikko varēja paelpot. Pār galvām viļņoja karogu jūra. Tarkšķēja helikopteri. Sajūta bija baisa, bet cilvēki centās neņemt to vērā. Mēs bijām gatavi uz visu. Pēc mītiņa sākās gājiens. Mēs bijām kaut kur vidū, netālu no tribīnes, tāpēc pie iešanas netikām vēl ilgi. Jau metās krēsla, kad arī mēs sākām kustēties centra virzienā. Daudzi dziedāja. Lāčplēša iela bija ļaužu pilna. Daudziem rokās bija svecītes. Tās dega arī logos. Viss izskatījās krāšņs un svinīgs. Pie Brīvības pieminekļa cilvēki sāka izklīst.

Tad mēs braucām mājās. Pa radio cilvēkus aicināja salasīties Vecrīgā, veidot barikādes, bet mums bija jāturpina ceļš mājup. Braukt prom negribējās, jo mocīja sajūta, ka esam vajadzīgi Latvijai. Pie Lielvārdes dzirdējām, ka kaut kas rūc tālumā (vienu brīdi padomāju, ka tanki; varbūt Rīgā būs kā Viļņā). Izrādījās, ka tā bija smagā tehnika, traktori. Laucinieki brauca sargāt Rīgu, veda malku ugunskuriem. Mierīga tehnika, zemes darbam domāta! Izrādās — var arī zemi aizsargāt. Atbraucot uz mājām, sākām organizēt braucienu uz barikādēm. Mūs atbalstīja arī tā laika tehnikuma direktors Juris Āpsis. Apgādāja ar ēdamo un malku. Alberts Vērdiņš bija grupas vadītājs. Stādīja braucēju sarakstus. Cilvēki bija no trim pagastiem — Nīcgales, Dubnas un Višķu. Kopā brauca 32 cilvēki. Protams, bija satraukums un bailes. Bet pāri visam bija tas, ka mēs bijām vajadzīgi, pienākums mūs sauca. Dzimtene ir vienīgā. Mēs braucām neziņā, bet braucām.

Vajadzēja doties uz Zaķusalu, uz televīziju. Tas bija Zemgales un Latgales postenis. Mēs ļoti ar to lepojāmies, jo tie taču bija sakari ar citām zemēm. Bija mazliet bail, jo neviens nezināja, kas var notikt. Par laimi, nekas nenotika, kaut tieši tajā laikā gaidīja uzbrukumu. Pulksten 18 bija jāierodas tur. Bija jādežurē visu nakti. Rīgā uz tilta un apkārt redzējām daudz cilvēku. Galvenā doma, kas toreiz mums bija prātā, — mēs tur būsim vajadzīgi.

Iegājām TV ēkā, tur notika lietišķa apspriede. Uz pirmo sanāksmi mūs sasauca, lai izstāstītu, kā rīkoties, ja būs trauksmes signāls. Doma bija tikai par neatkarību. Ar savu garaspēku arī bez ieročiem tauta ir neuzvarama. Izrādījās, ka jābrauc uz otru pusi — pie torņa. Mūsu autobusam ierādīja vietu pašā salas galā, netālu no ūdens.

Cilvēki bija pilni optimisma un niknuma. Mums bija jāpatrulē, jāseko, vai pa Daugavu netuvojas kas aizdomīgs. Pateica arī, ja sāks šaut — gulties, tikai tad varēs sākt šaut pretī sardze no torņa. Kad metās tumšāks, iededzām savu ugunskuru. Pasēdējām, tad gājām patrulēt. Daži pasnauda, daži nemierīgi pastaigājās turpu šurpu. Apciemojām arī kaimiņu autobusus un ugunskurus. Mūs aicināja fotografēties. Mūs ļoti iepriecināja tas, ka ieradās Aldis Drēģeris ar savu "Poļu namu". Viņš dziedāja visādus dzēlīgus pantiņus. Daži sāka pat dejot, noskaņojums bija labs, neskatoties uz stāvokļa nopietnību. Rīdzinieki sāka nest pārtiku (tas bija ļoti aizkustinoši). Tādu atsaucību no iedzīvotāju puses mēs nebijām gaidījuši. Turpat darbojās lauku virtuve, varēja sasildīties ar karstu tēju. Nakts pagāja mierīgi, bet, ja kas notiktu, mazajā pleķītī tolaik atradās 5000 cilvēku. Te bija visbīstamākā vieta. Ja uzbruktu, tad noteikti TV tornim, tad atliktu vienīgi vai nu sadegt, liesmojot autobusiem, kuru bija ļoti daudz, vai lēkt iekšā ledainajā Daugavā. Vēl jāpiemin sanitāru kuteris. Sanitāru brigādi vadīja Višķu ārsts Andris Saulītis (vēlāk Saeimas deputāts), mācīja studentus, kā pareizi sniegt pirmo palīdzību un citu nepieciešamo.

Bet ap pusdienām mums paziņoja, ka varam braukt mājās.

Tas bija patiesi liels pārbaudījums pilsoniskajai drosmei, arī gandarījums, ka mēs tur bijām. Mēs vēl bijām gatavi tur palikt, bet nekas nebija sarunāts ar šoferi. Arī mājās par mums uztraucās un gaidīja. Pēc gada mēs rīkojām atmiņu vakaru.

Ja vēl vajadzētu, tad noteikti brauktu, vēl mums spēka pietiek. Mēs sargājām Latvijas neatkarību, un sargāsim vēl.

 

Pierakstījusi  N. Semjonova