Andrejs Cīrulis. Runa LTF 1. kongresā

No Barikadopēdija
Versija 2017. gada 10. oktobris, plkst. 20.48, kādu to atstāja Andrejs (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)


P. S. Runa tika teikta pēc prezidija lēmuma tad, kad ļoti saasinājusies situācija, kas apdraudēja Programmas pieņemšanu. Pēc pārtraukuma par kongresa dalībnieku vienojošo elementu kļuva kopīgas dziesmas, ko ierosināja Andrejs Cīrulis.

Mani mīļie cilvēki! Mīļie latvieši un citi!

Man arī visu laiku nācās dzīvot līdzi Tautas frontei, visām tās idejām, un es gribu jums pateikt, ejot pa ielu, man nemitīgi nāk klāt cilvēki, viņi saka — mīļie, pasakiet kongresa delegātiem — glābsim! Mēs nedrīkstam visai Latvijai, visai pasaulei parādīt, ka mums it kā pēkšņi trūkst ideju, ka pēkšņi trūkst vienotības. Neaizmirsīsim, ka par mūsu ķildām priecājas Tautas frontes ienaidnieki, un viņi līksmo, noskatoties, kā mēs šeit skaldām matus.

Es ļoti lūdzu ieklausīties Jāņa Petera vārdos par to, ka mums jātic veselīgajiem spēkiem. Es nedomāju, ka Tautas frontes kongress ir tā vieta, kur mēs varētu necienīgi runāt par mūsu prezidentu Anatoliju Gorbunovu, kam aizvakar Mežaparkā uzgavilēja visa tauta. (Aplausi.)

Es aicinu visus būt vienotiem, apdomīgiem, prātīgiem, pieņemt Programmu. Es izvirzu principu — apjēgt, ka šodien mēs pieņemam Programmu pirmajam gadam, un varbūt tikai iestāties pret tiem principiāliem punktiem, kas kādu diskriminētu vai arī traucētu Tautas frontes attīstību kopumā.

Mēs jau pirms mēneša esam publicējuši projektu, visi it kā vienprātīgi atbalstījuši to, atzinuši, ka varam iet iezīmētajā virzienā, tāpēc atturēsimies no sīkajām iegribām. Dieva dēļ, es jūs ļoti lūdzu, tas ir ārkārtīgi svarīgi. Ja mēs šodien salaidīsim, tā maigi izsakoties, «dēlī», tad Tautas frontes ienaidniekiem sagādāsim lielu prieku.

Un vēl, es jūs ļoti lūdzu, pieņemsim Programmu tādu, lai tās īstenošanā varētu iesaistīties gan komunists Rusanovs, gan komuniste Skulme, gan komunists Peters, gan komunisti Inkēns, Priedītis, Īvāns, Kauls, Ķezbers, un es gribu pateikt, ka būšu jums pateicīgs, ja «Padomju Jaunatne» un «Padomju Jaunatnes» lasītāji arī varēs būt kopā ar viņiem.

Atstāsim malā sīkās ķildas. Tām šobrīd nav īstais laiks, šis ir vēsturisks brīdis, un ja mēs šodien to neizdarīsim un nesapratīsim, ja gribēsim tikai parādīt savas ambīcijas un pateikt, ka par katru cenu gribam pielikt tādu pusteikumu un nevis šitādu, tad būs slikti. Es ticu veselajiem spēkiem. (Aplausi.)