Ar nākotnes perspektīvu

No Barikadopēdija
Laikrakstā "Latvijas Jaunatne" publicētais Aicinājums Latvijas komunistiem uzbangojis emocijas

28. novembrī mūsu republikas presē publicētais Aicinājums Latvijas komunistiem uzbangojis emocijas. Šķita, ka Latvijas Komunistiskās partijas Rīcības programmā pieteiktā diskusija par LKP nākamo statusu pēc PSKP CK septembra plēnuma kategoriskā «Nē!» jebkādiem plāniem pārveidot PSKP uz federālisma principiem bija pavisam apsīkusi. Tomēr Aicinājumā ietvertie jaunie priekšlikumi par LKP statusu deva diskusijai jaunu sparu. Domāju, ka Lietuvas KP XX kongresa lēmumi, kā arī PSKP CK ārkārtējā plēnuma reakcija uz tiem vēl vairāk aktivizēs republikā diskusiju ap Aicinājumā izvirzītām nostādnēm.

 

Īpaši vētraini par Aicinājumu tika diskutēts Rīgas pilsētas partijas aktīva sanāksmē. Klausoties dažādu oratoru uzstāšanos, likās, ka spilgtas emocionalitātes labā dažbrīd tiek upurēta elementāra loģika. Nu, ņemsim kaut vai to pašu kaismīgo apgalvojumu par Staļinu, kas gan šāvis cilvēkus, bet saglabājis ideju par komunismu, ko tagad cenšas iznīcināt šķeltnieki ar partijas biedru kartēm kabatā. Vai tad tiešām šis runātājs nesaprata, ka J. Staļinam bija vitāli nepieciešams represiju idejiskais pamatojums, ka bez cildena mērķa vairoga viņa kliķe sabiedriskajā domā nepārprotami tiktu uztverta kā politisku noziedznieku banda? Gan šā aktīva pieņemtajā rezolūcijā, gan arī vairākos rakstos republikas presē izteiktas nopietnas apsūdzības un pretenzijas Aicinājuma autoriem, kuras ir vērts izanalizēt, lai noskaidrotu lietu patieso stāvokli. Galvenā apsūdzība, ko izvirza pret LKP CK locekļu un rajonu partijas komiteju pirmo sekretāru grupu — Aicinājuma autoriem — viņu oponenti, ir šķeltnieciska un frakcionāra darbība, – kas it kā izrietot no Aicinājuma teksta. Par pamatojumu šai tēzei kalpo arguments, ka LKP Rīcības programma orientē republikas komunistus uz LKP PSKP sastāvā un Latvijas PSR — atjauninātā Padomju federācijā, bet Aicinājumā izvirzīts priekšlikums par patstāvīgu LKP, par neatkarīgas, demokrātiskas, sociālistiskas Latvijas valsts veidošanu. Taču šīs tēzes aizstāvji, šķiet, aizmirst vienu būtisku lietu: LKP Rīcības programmas darbības periods bija paredzēts līdz LKP XXV kongresam, kuram tad tālāk būs jāizlemj LKP liktenis. Kāpēc tad priekšlikumu savlaicīga izvirzīšana gaidāmajam kongresam (kurš notiks agrāk, nekā bija domāts, to vēl nezināja, kad pieņēma LKP Rīcības programmu) būtu uzskatāma par šķeltniecisku darbību? Partijas Statūti neaizliedz nevienam komunistam izvirzīt priekšlikumus, aizstāvēt savu viedokli un pārliecību. (Skat. Statūtu 3. panta b. punktu.) Tie nevienu nepasargā arī no kritikas, kaut vai tas bīitu partijas ģenerālsekretārs. Pilnīgi saprotamas līdz ar to ir (kritiskās piezīmes, kas adresētas Aicinājuma autoriem, un kā galīgi neatbilstošas mūsdienu garam uztveramas prasības izslēgt Aicinājuma autorus no partijas rindām. Vai tiešām A. Pelšes un A. Vosa 1959. gadā plūktie lauri vēl šodien nedod mieru partijas rindu tīrības sargiem? Vai tad «raganu» medības un ķeceru sodīšana būs tas īstais sociālistiskā plurālisma iedibināšanas ceļš partijā?

Jāatzīst, ka cauri prasībām izslēgt «liberālkomunistus» no partijas skaidri vīd «tautu tēva» partijas modelis — «zobenbrāļu ordenis» ar stingru pakļaušanos priekšniekiem. Kā pamatojums Aicinājuma autoru centieniem pēc separātisma un PSKP sašķelšanas tiek minēta šī dokumenta tēze par LKP kā politiski, organizatoriski un finansiāli patstāvīgu partiju. Aicinājuma kritiķi it kā nepamana, ka Aicinājums iestājas par LKP attiecību veidošanu ar PSKP uz cieņas un līdztiesīgas partnerības pamata.

Neapstrīdams ir fakts, ka lielum lielais vairākums partijas biedru, kā arī Latvijas PISR iedzīvotāju iestājas par Latvijas suverenitāti, tiesa, saprotot ar šo jēdzienu dažādas suverenitātes pakāpes. Domāju, ka L. Zaharovs (skat. «RB» 26. decembra numuru) pilnīgi pamatoti izvirza jautājumu par to, ka mums jānoskaidro jēdzienu «suverenitāte», «patstāvība», «neatkarība» saturs.

Tradicionāli ar suverenitāti tika saprasta pilnīga neatkarība, patstāvība, īstenojot politiku. Šobrīd, kad mēs runājam par suverēnu republiku savienību, ir jāsaprot, ka šajā savienībā republikas atsakās no kādas daļas savas suverenitātes par labu Centram, bet to suverenitātes garants ir tiesības realizēt savu suverenitāti pilnā apjomā, respektīvi izstāties no Savienības. Nevar uzskatīt republikas par suverēnām, ja šādas tiesības tām liegtas un, ja lēmumu šajā jautājumā nevar pieņemt attiecīgu republiku, tautas. Atzīmēsim, ka komunisti vienmēr ir iestājušies par nāciju tiesībām uz pasnoteikšanos, saprotot ar to tiesīgs nācijai uz savas neatkarīgas valsts izveidošanu. Pēc Oktobra revolūcijas boļševiki atbalstīja neatkarīgu padomju republiku veidošanos bijušās Krievijas impērijas teritorijā, lai tā pārvarētu «tautu cietuma» psiholoģiju un izkliedētu neuzticību starp tautām. Tagad, kad staļinisma un neostaļinisma politika no jauna novedusi PSRS tautas unitārisma žņaugos un izsaukusi tautu savstarpējās neuzticēšanās jaunu recidīvu, komunistiem ir sevišķi jāatbalsta PSRS tautu centieni pēc suverenitātes. Domāju, ka L. Zaharovs ārkārtīgi šauri traktē suverenitāti, kā līdzekli pilsoņu dzīves līmeņa celšanai. Nācijas cīņā pēc suverenitātes, pirmām kārtām, samanāmi centieni nodrošināt nacionālo identitāti. Saprotams, ka arī sociālā labklājība ir viens no šīs identitātes nodrošināšanas līdzekļiem, bet tā ietver sevī arī nācijas gara mantas, valodu, apkārtējo vidi, pieminekļus, vēsturisko mantojumu utt. Kā redzam, principā neatkarīgas Latvijas valsts ideja nav kaut kas tāds, kas nebūtu savienojama ar komunistu uzskatiem nacionālo attiecību jomā, bet dziļā krīze, kurā nonākusi unitārā PSRS, liek praktiski iestāties par republiku suverenitāti. Tikai suverēnas valstis spēj realizēt līdztiesīgu sadarbību un integrāciju, kā mēs to šobrīd vērojam Eiropas Asociācijā.

Saprotams, ka jautājuma izšķiršana par Latvijas suverenitātes pakāpi paliek Latvijas tautas ziņā. Domāju, ka referendums te saliktu visus punktus uz «i» un komunistiem būtu jāiestājas par šāda referenduma organizēšanu un vadīšanu.

Likumsakarīgi no jēdziena «suverēna republika» izriet arī jēdziens «suverēna republikas komunistiskā partija».

Ja Latvijas tauta realizēs republikas suverenitāti atjauninatas padomju federācijas vai konfederācijas ietvaros (no juridiskā viedokļa raugoties, ar 1989. gada 28. jūliju Latvijas PSR stājusies konfederatīvās attiecībās ar centru, kas gan ir pretrunā ar brežņeviskās PSRS Konstitūcijas pantiem), tad patstāvīgai LKP būtui jātiecas pēc līgumattiecībām, savienības attiecībām ar PSKP. Jaunais LKP statuss likvidētu tās pakļautību Centram, bet nesarautu Latvijas komunistu sakarus ar citu savienoto republiku komunistiem un celtu LKP attiecības ar PSKP jaunā kvalitātē. Tādējādi tēze par patstāvīgu LKP paver jaunu ceļu savienoto republiku komunistisko partiju federatīvai savienībai (šāds LKP statusa variants ir paredzēts LKP Rīcības programmā).

Gadījumā, ja Latvijas tauta izteiktos par pilnīgu Lavijas valstisku neatkarību un to realizētu, arī LKP kļūtu par pilnīgi neatkarīgu partiju.

Tātad konkrētais patstāvīgas LKP statuss būs atkarīgs no Latvijas suverenitātes pakāpes.

Var uzdot jautājumu, bet kādēļ ir vajadzīga patstāvīga LKP ar savu Programmu un Statūtiem? Vai tad mevarētu apmierināties ar zināmu plašāku autonomiju PSKP sastāvā? Te ir jāpiezīmē, ka jāskatās uz realitātēm, nevis jākaldina skaisti plāni par visnotaļ iejūtīgu, izpratnes pilnu un demokrātiski noskaņotu Centru.

Pirmām kārtām, šobrīd neviens nevar garantēt, ka mēs esam pasargāti no totalitārisma recidīviem partijā. PSKP līdzās reformatoriem ir arī stiprs konservatīvais spārns. Un tas ir jūtams PSKP vadošo orgānu politikā. Vairāki pēdējā laika notikumi — PSKP CK 26. augusta paziņojums, PSKP CK septembra plēnuma lēmumi, ārkārtīgi stipra pretdarbība Baltijas republiku ekonomiskai patstāvībai, Ļeņingradā novembrī partijas apgabala komitejas sarīkotais mītiņš ar pretgorbačovisku ievirzi — rāda, ka konservatīvie spēki, kas būtu gatavi ķerties pie spiediena politikas attiecībā pret savienoto republiku partijas organizācijām, joprojām ir ietekmīgi. Par šo spēku priekšlikumiem uzskatīt par neesošu patstāvīgu Lietuvas Komunistisko partiju un veikt tās biedru pārreģistrāciju runāja arī M. Gorbačovs pēdējā PSKP CK plēnumā. Lai LKP savā darbībā varētu pirmkārt orientēties uz tautas interesēm, tai ir nepieciešamas politiskās, organizatoriskās un finansiālās patstāvības garantijas.

Vēl viens moments, kas jāņem vērā — Latvijā veidojas daudzpartiju sistēma, un līdz ar to komunistu darbības apstākļi te stipri atšķiras no Krievijas Federācijas.

Patstāvīgas LKP pretinieki apgalvo, ka tāds savienoto republiku komunistisko partiju statuss apdraudētu pārbūvi un grautu atjauninātas padomju federācijas ideju.

Tomēr neviens no šis tēzes piekritējiem nav līdz šim pacenties argumentēt savu pozīciju. Pagaidām esam tikai dzirdējuši: «Tas nedrīkst būt tādēļ, ka tas nekad nedrīkst būt!»

Un tiešām nevar saprast, kādēļ republiku ekonomiskā patstāvība tiek uzskatīta par soli, kas veicina pārbūvi, bet, piemēram, republikas Komunistiskās partijas patstāvība — par soli, kas stiprina konservatoru, pārbūves pretinieku pozīcijas?

Manuprāt, reformēta un decentralizēta partija vājina konservatoru pozīcijas, un tieši tādēļ viņi iestājas par unitāru, centralizētu partiju, jo cer tādā veidā saglabāt unitāru centralizētu valsti. Atzīmēšu, ka PSRS tautas deputāts ekonomists G. Popovs uzskata, ka uz šodienu viedoklis par pārbūvi kā centra organizētu, virzītu un kontrodētu procesu sevi ir izsmēlis, jo jaunā sistēma nav savienojama ar reglamentāciju no Centra. Demokrātiskais sociālisms, pēc G. Popova vārdiem, nozīmē pilnīgu patstāvību.

Līdztekus šim viedoklim pārbūves jomā, ko varētu saukt par decentrālistisku, pastāv arī konservatīvais viedoklis, ka pārbūve realizējama uz centrālisma pamatiem un decentralizācijas procesi esot pārbūves graušana. Bez tam pastāv arī centristiskais viedoklis, tā piekritēji cenšas panākt kompromisu starp pretēju viedokļu paudējiem. Blakus augstāk minētajām pozīcijām uz vienotas platformas apvienojas reakcionāri, kas caur pārbūves diskreditāciju cenšas panākt administratīvās sistēmas restaurāciju pilnā apjomā, kā arī radikāļi, kas principā noraida sociālisma perspektīvu.

Idejiska sacensība starp šiem strāvojumiem būs raksturīga mūsu sabiedrības politiskajam diskusijām arī turpmākā ja periodā.

Var gadīties, ka principiālas atšķirības idejiskajās platformas izsauktu LKP sadalīšanos divas komunistiskajās partijās. Šī procesa pamatā būtu tieši idejiskas pretišķības un nevis nacionālas atšķirības vai piederība pie kādas noteiktas sociālās grupas. Sašķelšanās var uz kādu laiku vājināt partijas pozīcijas sabiedrībā, taču iespējams, ka tas būs neizbēgams solis cīņā par Komunistiskās partijas autoritātes nodrošināšanu tautā. Saprotams, ka priekšlaicīgas prognozes šodienas dinamiskajā sabiedriskajā gaisotnē, kas raksturojas ar relatīvu stabilitātes trūkumu, būtu pilnīgi nevietā.

Nopietni pārmetumi izteikti Aicinājuma autoriem sakara ar viņu ierosinājumu atteikties no utopiskā komunistiskas sabiedrības izveidošanas mērķa. L. Zaharovs raksta, ka tas ir tāds Aicinājuma aspekts, ko ne viņš, ne vairākums viņa kolēģu komunistu nevar pieņemt.

Rīgas pilsētas partijas aktīva sanāksmes rezolūcijā gan nekas nav teikts par pašu sanāksmes dalībnieku attieksmi pret komunismu, vienīgi norādīts, ka Aicinājumā bez jebkādiem pierādījumiem noliegts komunistiskais ideāls. Līdz ar to rezolūcijas autori nostājas savdabīgā agnostiķu pozīcijā, pieņemot, ka, iespejams, varētu pastavēt argumenti, kas noraida komunisma sabiedrības realizēšanas iespeju, bet tie nav viņiem darīti zināmi.

Saprotams, ka īsajā Aicinājuma tekstā nebija iespējams sīkāk iztirzāt šo jautājumu, kurš, cerams, atradis pienācīgu vietu Aicinājuma autoru programmatisko dokumentu projektos.

Arī šī raksta uzdevums nav sīki analizēt šo jautājumu. Gribētos gan uzsvērt, ka nav jaucamas vienkopus trīs dažādas lietas: politiskie mērķi, filozofiskas idejas un sabiedriskie ideāli. Partija savā darbībā var izvirzīt tikai politiskus mērķus un orienteties uz tiem. Politiska mērķa izvirzīšana paredz arī ceļu, līdzekļu un metožu noteikšanu šā mērķa realizēšanai. Visiem zināms, ka komunisma pamatu izveidošana tika izvirzīta par PSKP politisko mērķi 1961. gadā. Šo mērķi neizdevās īstenot Programmā paredzētajos termiņos. Vēl vairāk, ar administratīvām metodēm neizdevās pat pietuvoties izvirzītajam mērķim. Mēs vēlreiz pārliecinājāmies, ka politika ir iespēju māksla. Mēģinājumi ignorēt preču — naudas attiecības, centieni likvidēt piemājas saimniecības, sapludināt nācijas vai pat likvidēt dzīvokļos virtuves, pārejot uz ēdināšanu «komunistisku namu» pirmā stāva ēdnīcās, izskaust 20 gados noziedzību un tās cēloņus izrādījās neveiksmīgi. Pasaules attīstībā nav vērojamas tendences, kas liecinātu šobrīd par virzību pretim komunistiskās sabiedrības principiem. Tieši otrādi: arī mūsu sabiedrība, kas tika ilgus gadus orientēta uz sociālo viendabību, vienoto sabiedrisko īpašumu, algas aizstāšanu ar sabiedriskā patēriņa fondiem atsakās no šāda attīstības modeļa. Būsim atklāti un atzīsim, ka ideja iedzīt visus paradīzē ar administratīvās sistēmas rungas palīdzību nav īstenojama, jo pati komunisma ideja noraida vardarbību, piespiešanu, administratīvu diktātu.

Tikai cilvēks pats var izšķirties, kāda sabiedriska iekārta atbilst viņa vēlmēm un cerībām.

lespējams, kaut kad attālākā nākotnē komunisma ideāli var kļūt par realitāti, bet šobrīd komunisma principa «no katra pēc spējām, katram pēc vajadzības» daudzināšana, domāju, ir pat kaitīga, tādēļ ka ikdienas apziņā šis princips pārvēršas par saukli «Lai valsts apmierina manas vajadzības, bet es strādāšu, kā man sanāks», paplašināti producējot patēriņa psiholoģijas elementus mūsu sabiedrībā.

Saprotams, ka augstāk teiktais nekādi netraucē komunistiskās idejas piekritējiem un preču — naudas attiecību noliedzējiem demokrātiskā sociālismā sabiedrībā uz pilnīgas brīvprātības pamatiem dibināt saimnieciskus kolektīvus — komūnas un eksperimentāli bez kādām valsts dotācijām pierādīt idejas produktivitāti sacensībā ar citām ekonomikas organizācijas formām. Domāju, ka te paveras darba lauks L. Zaharovam un citiem komunistiem, kas nevar pieņemt atteikšanos no komunistiskās sabiedrības izveidošanas mērķa.

Vēl gribētos izteikt dažas piezīmes sakarā ar Rīgas partijas aktīva sanāksmē pieņemtajā rezolūcijā izteiktajām bažām par to, ka Aicinājuma tekstā nav atrodams jēdziens «padomju». Nezinu, vai rezolūcijas autori nebūs gribējuši Aicinājumam pierakstīt «pretpadomju ievirzi». Ceru, ka ne. Taču, ja nopietni runājam par termina «padomju iekārta» lietošanu šodien, tad ir jāatzīst, ka šodien mēs esam piedzīvojuši tās trešo modeli.

Pirmais modelis, kas pastāvēja līdz 30. gadu vidum, paredzēja padomes, kurās piedalījās tikai strādnieki un darba zemnieki ar daudzpakāpju atklātām vēlēšanām, ar lielāku pārstāvniecības kvotu strādniekiem. Tās bija proletariāta diktatūras padomes, kurās boļševikiem pēc Oktobra revolūcijas bija noteicošais vārds. Tālāk nāca totalitārās staļiniskās Padomes ar vienu aparāta izvirzītu kandidātu uz vienu vietu ar aizklātām (no tautas) vēlēšanām.

Visbeidzot, šodien mēs pārdzīvojam demokrātisku padomju veidošanās laikmetu, kad alternatīvās vēlēšanās sacenšas dažādu politisku spēku piekritēji. Tad, kurš no šiem trim modeļiem pārstāv padomju iekārtu? Bet varbūt ceturtais — ar vēlēšanām pēc ražošanas principa veidotajos vēlēšanu apgabalos, resp., uzņēmumos? Saprotams, ka konservatoru un reformistu viedokļi šai jautājumā daļas. Domāju, ka Aicinājuma autori, akcentējot demokrātisma un parlamentārisma principus, ir rīkojušies pareizi, pievērsdami uzmanību saturam un nevis formai, nosaukumam.

Un visbeidzot. Pilnīgi jāpiekrīt L. Zaharovam, kad viņš raksta, ka ne jau marksisms vainīgs, ka tas pēc Ļeņina nāves nonāca neprasmīgu un noziedzīgu vadoņu un viņu necilvēcīgo pakalpiņu rokās. Bet ar šo konstatāciju mums nepietiek. Jānoskaidro, kas tad ir vainīgs pie tā, ka mūsu zeme. partija, marksisma ideoloģija nonāca staļinistu rokās. Sabiedriskajiem zinātniekiem šeit ir plašs darbalauks, kur parādīt gan savu profesionālo kompetenci, gan morālās īpašības, sevišķi mūsdienu gaisotnē, kas paver plašas iespējas godprātīgiem pētījumiem.

Domāju, ka galvenais, kas līdzēja staļinistiem sagrābt varu partijā un vēlāk valstī, izveidojot monopolu ideoloģijas jomā, bija partijas centralizētā struktūra, demokrātisma trūkums gan partijā, gan valstī. Lai izslēgtu staļinisma recidīvus, mums ir jāiet partijas dziļas reformas ceļš, valsts dziļas reformas ceļš. Un, šādā aspektā raugoties, gan Aicinājums, gan nesen publicētie LKP Statūtu projekti ir soļi ar nākotnes perspektīvu.

 

Valdis BLŪZMA,

vēstures zinātņu kandidāts