Par dažām principiālām barjerām

No Barikadopēdija

Pēdējā laikā ir pieņemti vairāki lēmumi republikānisko orgānu un vietējo padomju lomas palielināšanai. Tie ir uzņemti atzinīgi. Un tomēr vadības teritoriālais aspekts pagaidām nav guvis pienācīgu uzmanību un risinājumus. Te nepieciešama kardināla rīcība.»

M. Gorbačovs. Runa PSKP CK

1987. gada jūnija Plēnumā

«PSKP CK Politbirojs atzinīgi novērtēja Lietuvas KP CK un MP, Igaunijas KP CK un MP un plaša republiku aktīva izstrādātās šo republiku tautsaimniecības vadīšanas ģenerālās shēmas. Vadīšanas pilnveidošanas priekšlikumi tika apspriesti un guva atbalstu republiku Augstākās Padomes sesijā. Vadoties no PSKP CK jūnija Plēnuma lēmumiem un atbilstoši PSRS Likumam par valsts uzņēmumu (apvienību), jaunās shēmas ir virzītas uz radikālu vadības pārkārtošanu, vadības aparāta samazināšanu, tā uzturēšanas palētināšanu, uz organizatorisku priekšnoteikumu radīšanu, lai pārietu uz ekonomiskām vadīšanas metodēm republiku sociāli ekonomiskās attīstības paātrināšanai.»

No informācijas par Politbiroja

1988. gada 28. aprīļa sēdi

1.

Pērnruden Rīgā viesojās pazīstamais arhitektūras speciālists, filozofijas zinātņu doktors Oļegs Jaņickis, kas līdztekus Maskavas ģenerālshēmai izstrādā atsevišķa Maskavas rajona kā ekopolises (ekoloģiski noslēgtas kopienas) projektu. Iemesls viņa atbraukšanai bija Latvijas sabiedrības aktivitāte, kas izpaudās Daugavpils HES projekta apspriešanā, sabiedrības centieni piedalīties republikas problēmu risināšanā. Redziet, veidojot ekopolisi, sociologi kā pret sienu atdūrās pret vietējo iedzīvotāju pasivitāti, bet bez cilvēku ieinteresētības un kopības aktualizācijas, kas rada jaunu ētiskumu, ekosistēmas idejas realizēšana kļūst apšaubāma.

Runa jau ir par to, kāpēc cilvēki paliek vienaldzīgi pat tad, kad tiek apdraudēta dabas dzīvotspēja, tātad arī cilvēka veselība un populācijas dzīvība, kad tiek nīcināta ārā kultūra — tā saite, kura cilvēkam kā dabas būtnei nodrošina dzīvi sabiedrībā un ir «vēstures procesa pati dziļākā jēga» (K. Markss). Kāpēc mēs darām tik ačgārni — vispirms raizējamies par ekoloģiskām kataklizmām kaut kur tālumā, bet paši labprāt paliekam sārņos un drazās? Lai izlīdzētos vienīgi ar skaistu runāšanu, kas neprasa darbību? Vai, drošs paliek drošs, lai kāds nepārmestu, ka savu kārtību un tīrību grasāmies ieviest uz citu rēķina? Bet tā jau var bezgalīgi. Visi un visur.

Aizmirsuši, ka kultūrai ir noteicošā nozīme sabiedrībā, mēs veicinām cilvēku un nāciju ētisko pamatu degradēšanos, vispārcilvēciskā noniecināšanu. Nav tā? Paskatieties veikalu plauktos, kur dus mūsu «augstās» kultūras ražojumi, mūsu «cilvēka sevis radīšanas un sevis atražošanas rezultāts dažādās materiālās un garīgās darbības formās».

Kāpēc tomēr dzīvojam tādā savādā patoloģiskā amorālībā, it kā tas attiektos nevis uz mums, bet uz nezin kādu nākotnes cilvēku? Katrā zvērā, katrā kustonī daba ielikusi rūpi par pēcnācēju likteni. Bet mēs dzīvojam kā dzīvojuši un saimniekojam kā saimniekojuši. Dīvaina ir šī saprātīgā būtne — cilvēks. Ražīgi savairojies tāds jocīgs «saimniekotāju» tips: bez rūpēm par konkrētu vietu un cilvēkiem, bet ar visaptverošu bēdu par tiem neaptveramajiem plašumiem, «kur mūsu nav». Jezuītiskā ticībā, ka kaut kur plašajā pasaulē kāds biedrs vēl aktīvāk raizējas par šim savdabim uzticēto konkrēto vietu, tās cilvēkiem, dabu, kultūru. Absurds. Ir nobriedusi nepieciešamība pēc vietējām interesēm, pēc saimnieka apziņas, bet cilvēkos nav ne viena, ne otra! Nelīdz no kongresu un plēnumu tribīnēm skanējušie aicinājumi pēc «revolucionāriem pārveidojumiem», pēc «visu dzīves sfēru demokratizācijas», pēc «kardinālas ekonomiskās reformas». Mēs esam aizmirsuši, ko nozīmē šie vārdi: «revolūcija», «kardināli», «ļeņinisms», «demokrātija». Visbiežāk uztveram tos kā skaistu runu skaistus izrotājumus, pēc kuriem, labākajā gadījumā, pats par sevi kaut kas mainīsies... Bet tā nenotiek!

Kāds mehānisms te vainīgs? Kas ar mums noticis? Kāpēc mums nesāp savu bērnu nākotne, tautas liktenis? Kāpēc, pat to visu apzinoties, cilvēks tomēr jūtas it kā apkrāptais, ko aicina izsmelt jūru un liek to darīt aizrautīgi? Notikusi globāla vērtību nomaiņa. Svarīgāka par ideoloģiskajām pretrunām ir kļuvusi pasaules kopība, kas nepieciešama cilvēces izdzīvošanai ekokatastrofas un kodolkatastrofas draudu priekšā. Pasaules daudzveidībā neviena nacionālā kultūra nav aizstājama. Tā ir vienotā cilvēces kultūras procesa organiska daļa.

Sāpīgs, bet ne negaidīts ir atklājums, ka pēdējos trīsdesmit gados notikusī dzīves līmeņa un tradicionālās kultūras līmeņa pazemināšanās radījusi «sociālu pasivitāti» un nacionālu nihilismu. Cilvēkiem atņemtas tiesības un līdz ar to — atbildība. Bet vēl lielāka nelaime ir sociālisma ideālu zaudēšana, kas notika, Ļeņina ideju par sociālismu kā civilizēto kooperatīvu iekārtu aizstājot ar deformēto Staļina kazarmu sociālisma modeli, tādējādi cilvēku apziņā degradējot pašu sociālisma būtību.

Cilvēki cenšas atdalīties no valsts, cilvēki cenšas pašsaglabāties, norobežojoties no sabiedrības, kura it bieži neredz savas darbības augļus un jēgu. Tas rada gan apnīkstošu žēlabu plūdus, gan nihilistiskas «tik un tā nekādas jēgas» teorijas, kas izpaužas arī kā vienaldzība pret dzīves un darba kvalitāti, pret kultūru, pret dabas saudzēšanu — patiesībā pret visu, kas atrodas aiz personiskās dzīves un sava dzīvokļa sliekšņa. Labākajā gadījumā tiek paskaidrots, ka par darba kvalitāti, par dabu un kultūru gādā valsts. Paraustot plecus par entuziasmu, par ideāliem. Dzēlīgi piebilstot, ka viena cilvēka, viena kolektīva un pat vienas tautas centieniem nav lielas jēgas, ka nevar aptvert neaptveramo, ka tas kopīgais katls ir pārāk liels, lai saskatītu tā pretējo malu.

Turklāt daudziem ir pārliecība, ka iestāšanās par kaut ko (kaut vai par dabu un kultūru), tiklīdz tā no vispārīgas runāšanas kļūst konkrēta, bet pasaules materiālās dabas dēļ tā vienmēr ir konkrēta laikā un telpā, — ka šāda iestāšanās, kaut arī uz to tiek aicināts no augstām tribīnēm, ir cieši saistīta ar kādām nevēlamām «vietējo interešu» un nacionālisma tendencēm. Un tāpēc labāk ir stāvēt malā, dievs pasarg, vai tad nu vienam gadsimtam nepatikšanu reiz nepietiks!

Tauta atceras, ka ne pārāk sen buržuāziskā nacionālisma zīmogs tika uzspiests Pļaviņu HES alternatīvā projekta — Lāčplēša HES — izstrādātājiem un aizstāvjiem. Tā ar toreizējā Latvijas KP CK pirmā sekretāra A. Pelšes ziņu «zinātniski» tika atrisināti enerģētikas jautājumi. Arī Daugavpils HES apspriešanu laikrakstā «LM» uz dažiem mēnešiem pārtrauca, kā «argumentu» minot vēršanos pret nevēlamu nacionālistisku stimulēšanu. Otrajā Daugavpils HES ekspertīzes sēdē, apstrīdot ekonomiskas, ekoloģiskas un enerģētiskas dabas argumentus, par «vietējām interesēm» ierunājās institūta «Hidroprojekts» pārstāvis S. Žuks. Savulaik «vietējo interešu» arguments tika izmantots, lai vērstos pret J. Rudzutaka Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcas komunistiem, kas bija rakstījuši PSKP XXV kongresam par Daugavpils HES būvi kā nesaimnieciskuma piemēru.

Nav šaubu, arī šodien šis lozungs ir lietošanas kārtībā, lai birokrātiski administratīvās sistēmas censoņi ar to zinātniski pamatoti varētu apslāpēt cilvēku aktivitāti, kas vērsta uz ekonomikas kardinālu pārkārtošanu, uz visu sabiedrības dzīves sfēru revolucionāru pārveidošanu, uz ļeņinisko demokrātijas principu atjaunošanu. Jocīgi, protams, ir Baikāla aizstāvēšanu saistīt ar japāņu imperiālisma centieniem un rakstnieku lielkrievu šovinismu vai runāt par Ļeņingradas krievu nacionālismu — «vēstures atkārtojas, bet pirmo reizi atkārtojas kā traģēdija, otrreiz jau kā farss» (K. Markss), tomēr, tāpat kā vecos laikos birokrātiski administratīvā aparāta censoņi ar šo «vietējo interešu» un «nacionālisma» jēdzienu birkām pūlas noslēpt sabiedrības dzīvē eksistējošas problēmas, savas konkrētās grupas vai slāņa interesēs cenšas nepieļaut pat domu par savu apgrēcību vai nekompetenci. Taču tā ir tikai virspuse. Aizsargājošā izpilddarbība, kurā gribot negribot realizējas ekonomiskā mehānisma spiediens.

2.

Raksta ietvaros turēšos pie būtiskākā un sāpīgākā (īpaši Latvijai) temata — cilvēka dzīves un darba kultūras, bez kuras, protams, nekāda kvalitatīva augšāmcelšanās nav iespējama. Katrs, kas jel cik skolas solu deldējis, pat nepiesaucot Marksu, zinās sacīt, ka sabiedrības ekonomiskās attiecības ir tas moments, kas pastarpināti ietekmē virsbūves institūtu funkcionēšanu sabiedrībā, kuru pa vēsturisko notikumu pakāpieniem virza visu atsevišķo cilvēku gribas krustošanās kā vienots, neapzināts bezgribas spēks.

Atzīstot stagnācijas cēloņus līdzšinējā ekonomiskajā darbībā, atzīstot, ka ekonomika organiski funkcionē tikai nozaru robežās, atzīstot izmaksu ekonomikas prioritāti, loģiski jāsecina, ka neatkarīgi no kāda gribas ražotāju (ministriju un resoru) ekonomiskais monopolisms galarezultātā veido ne vien sev atbilstošu sabiedrisko apziņu, bet arī specifiskajās funkcijās piemērotu darbaspēku. Kas tam raksturīgs?

Pirmkārt, zema kvalifikācija, jo ražotāja monopols, izmaksu palielināšanas ekonomika, ekstensīvas nozaru attīstības principi neveicināja progresīvas, nekaitīgas tehnoloģijas ieviešanu, ražošanas kultūras celšanu. Līdzekļu apgūšanas lokāla «globalitāte», bieži vien maz pamatota ar darbaspēka bilanci reģionā, resoriska, nevis teritoriāla finansēšana, nesaskaņotība ar citām nozarēm, ar valstisku (nevis resorisku) lietderību padarīja par likumu darbaspēka pārmānīšanu no citām nozarēm.

Nozaru attīstības loģikai pretdabiski bija pūliņi attīstīt infrastruktūru, jo cilvēku iedzīvošanās noteiktā kultūrvidē kavētu darbaspēka kārtējo pārvietošanos uz jaunām būvēm, jauniem finansu apgūšanas rajoniem. Kultūrai labākajā gadījumā tika atvēlēta izklaidēšanas, noformēšanas un izdaiļošanas funkcija. Biosfēra (arī cilvēks kā tās daļa) kļuva par izejvielu ieguves un ražošanas līdzekli. Pārējos aspektos tā tika uzskatīta par citās vērtībkoordinātās veidotai, «iepriekšējai» pasaulei piederošu un te svešu. Tas savukārt veicināja pārākuma izjūtu pret visu «vietējo», pret pūliņiem un centieniem dabas un kultūras vērtību saglabāšanā.

Šādi izveidojās resoriem vispiemērotākais darbaspēka kontingents — tā dēvējamie migranti jeb pieaicinātais darbaspēks, kura apjoms pēdējos 10—15 gados Latvijā ir katastrofāli pieaudzis. Atrauts no ierastās kultūrsociālās vides, «fizioloģiskajā» līmenī materiāli nodrošināts, prioritatīvi apgādāts ar dzīvojamo platību — nereti pretstatā pamatiedzīvotājiem, — šāds darbinieks psiholoģiski un sociāli ir daudzējādā ziņā atsvešināts no vides. Viņš stāvēs un kritīs par sava resora, ministrijas, sava lokāli specifiskā uzņēmuma interesēm, kuri viņam garantē viņa kvalifikācijai un darba kultūrai neatbilstoši augstu sociālo statusu. Šādi izveidojušos personību aicināt uz to, kas prasa priekšstatu par vides, dabas un cilvēka attiecībām kā par kaut ko pastāvīgi kopjamu un saudzējamu, ir gandrīz vai nepieklājīgi.

Resoru ekonomiskās ekspansijas dēļ cilvēku attiecībās un sociālajā dzīvē saduras divas kultūras, divi «sevis atražošanai» nepieciešamo prasību līmeņi: «pagaidu dzīvošana» visplašākajā nozīmē, jo resoru ekstensīvas attīstības loģika prasa aizvien jaunu teritoriju apgūšanu, un «pastāvīga dzīvošana» — ar vidi kā konkrētu, plašākās sakarībās apgūtu un apgūstamu organismu, kur jēdziens «vietējs» apzīmē kultūrsociāli stabilu cilvēku kopību, sajūtiski aptveramu ne vien telpā, bet arī laikā, savstarpēju kontroli un vērtīborientācijas korekciju, kas nebūt nav mazsvarīgi, ja ir runa par dzīvošanu sabiedrībā un cilvēcisku saskarsmi.

Dažos konkrētos gadījumos šādas ekonomiskās politikas sekas iegūst starpnacionālā konflikta izskatu, taču ir acīm redzams, ka konfliktam nav nacionālas dabas pamatcēlonis, ka tas ir atšķirīgu kultūras līmeņu konfrontācijas, ekonomiskās nelīdztiesības un dažādu sociālo vērtību nonivelēšanas rezultāts. Protams, resoriskuma ietekme uz cilvēku nesasniedz «ideālu» pilnību. Cilvēkam paliek atmiņa, sociālā pieredze, tautām — vēstures apziņa un kultūras pamati. Tomēr zemas kvalifikācijas un patērētājievirzes darbaspēka koncentrācija atsevišķos reģionos pazemina arī vispārējās kultūras un darba kultūras līmeni, kas, piemēram, Latvijā ilgstoši bijis tradicionāli augsts. Galu galā, resoru ekonomiskais monopols ir viens no pamatfaktoriem, kas noteica stagnācijas gadu ekonomisko kritumu.

3.

Igaunijas PSR pāreja uz saimniecisko aprēķinu republikas mērogā, uz republikas ekonomisko patstāvību jāvērtē kā mēģinājums atgriezties pie ļeņiniskajiem Padomju Republiku Savienības principiem. Jau Padomju valsts sākotnē Ļeņins cīņā ar Staļina autonomizācijas projektu KK(b)P CK 1922. gada oktobra Plēnumam, kā arī rakstā «jautājumā par nacionalitātēm jeb par autonomizāciju» vairākkārt visai kategoriski uzsvēra padomju republiku patstāvības nozīmi, vienotu savienību par stingri nepieciešamu uzskatīdams tikai kara un diplomātijas jautājumos. Pēc Ļeņina nāves tika realizēts Staļina projekts, kur nāciju faktiskā vienlīdzība labākajā gadījumā bija vulgāri reducēta uz materiālo sfēru.

PSKP CK 1987. gada jūnija Plēnumā sāpīgs temats bija uzņēmumu saimnieciskās patstāvības nodrošināšana, saglabājoties centralizētu resoru un ministriju ekonomikai. Ja nepārkārto pašu finansēšanas politiku — no nozares uz teritoriālo finansēšanu, uzņēmumu un apvienību saimnieciskā patstāvība asi saduras ar resoru veco ekonomiku un tās ietekmīgā spiediena dēļ praktiski nerealizējas. Patiesībā, saglabājot līdzšinējo ekonomisko modeli, resori turpināja veco politiku, paturēdami savās rokās ekonomikas un saimniecības vadības mehānismu un nomainīdami vienīgi dažas izkārtnes, piemēram, «plānu» pārdēvēdami par «valsts pasūtījumu». Naivi būtu jautāt, vai tas atspoguļo valsts intereses! Taču vajadzētu pilnīgi saprast, ka līdzšinējais nozaru ekonomiskais mehānisms ir spējīgs tikai uz «kosmētisko remontu», ka kardinālas ekonomiskās reformas galamērķis ir atteikšanās no resoriem tādā formā, kādā tie pastāv pašlaik. Resoru ekonomika nav spējīga pāriet uz intensīvām metodēm. Šai ekonomikai tas ir pretdabiski, citiem vārdiem sakot — nav izdevīgi. To jau rāda liktenis, ko piedzīvoja kaut vai enerģijas taupīšanas un enerģētiskās saimniecības pārkārtošanas priekšlikumi, kuri tika izteikti, apspriežot Daugavpils HES lietderību. Tie nevienu neinteresē. Un tā ir tikai viena joma, uz kuru tika saasināta sabiedrības uzmanība!

Igaunijas Kompartijas Centrālās Komitejas un Ministru Padomes priekšlikums ir reāls solis uz priekšu resoru neekonomiskās ekonomikas apvaldīšanā, sabiedriskās dzīves un tautas saimniecības vadības loģiskas pārkārtošanas piemērs, organisks partijas sāktā kursa turpinājums. Galu galā tas izskatās jau pēc kardinālas ekonomiskas reformas, kas veicinās «cilvēka faktora» lomas palielināšanos un republikas demokrātiju. Šis solis ir pārlieku acīm redzams, lai izliktos to neredzam. Nepiemirsīsim: bija kāda nebūt ne ekonomiska, toties pamatīga barjera mūsu apziņā, proti, tās pašas bailes no «vietējām interesēm» un no nacionālisma, kā tika nodēvēti jebkuri saprātīgi centieni šai virzienā, tādējādi palīdzot mūsu ekonomikai ilgi saglabāt pavisam neekonomiskus vaibstus. Šo baiļu cēlonis, lai cik absurdi tas izklausītos, arvien ir bijis koncepciju «Staļins — mūsu dievs, tēvs» un «padomju vara tikai Kremlī» dīvains sajaukums, uz kura pamata ikviena ekonomiska vai citāda republiku patstāvība tika uzskatīta par vēršanos pret sociālisma pamatprincipiem.

Kādi būs ekonomiskās patstāvības spilgtākie ieguvumi? Pirmkārt — tie, kurus nosaka saimnieciskais aprēķins un pašfinansēšana, — atsacīšanās no resoriskas pieejas tautas saimniecībai, starpresoru uzņēmumu un apvienību pakļautības un vadības vienkāršošanās, iekšējo teritoriāli administratīvo vienību efektivitātes palielināšanās, vadības aparāta samazināšana, tādējādi ieviešot principu «no katra pēc spējām, katram pēc padarītā darba». Tā būs iespēja sakārtot, saskaņot, pārorganizēt republikas saimniecību, atsakoties no nerentablām, ekonomiski un sabiedriski nelietderīgām nozarēm un paātrināti attīstot sociāli, ģeogrāfiski un ekonomiski rentablās nozares. Šāda veida specializācija un kooperācija nav nekas jauns. Pēckara kapitālistiskajā pasaulē valdīja uzskats, ka ikvienas valsts interesēs ir attīstīt visas nepieciešamās nozares, taču pēdējos divdesmit gados par ekonomiski izdevīgāku tiek uzskatīta specializācija noteiktās nozarēs un iekļaušanās starptautiskajā kooperācijas sistēmā. Galu galā, šis princips ir tikpat vecs, cik pasaule, un pastāv pat viena ciema ietvaros. Darba lauku iegūs arī jaundibinātie Valsts plāna starpresoru biroji un komitejas. Tiem pašlaik nav reāla «apakšaparāta» jeb «pasūtītāju», un to darbību pamatīgi izolējuši resori. Saimniecības pārkārtošana, pāreja uz intensīvām tehnoloģijām, iziešana ārējā tirgū prasīs rūpniecības profila pārveidošanu un atjaunināšanu, tātad lielus sākumieguldījumus. Laikam nevarēs iztikt ne vien bez preču-naudas attiecību sakārtošanas, bet arī bez kredītiem. Toties atkritīs tādas «dieva dāvanas» kā Rīgas metro, Daugavpils HES.

Otrkārt, varēs sākt domāt par reālu darbaspēka bilanci republikā. Gadiem ilgi mēs runājam par to, ka darbaspēka pieaicināšana, pārvilināšana no citurienes, visbiežāk no iztukšotajiem nemelnzemes rajoniem nav izdevīga ne republikai, ne tiem reģioniem, no kurienes šie strādnieki nāk. Ka tas ir tipisks ekstensīvas saimniekošanas paņēmiens, kas ne vien pazemina kultūras un dzīves līmeni republikā, bet arī saasina demogrāfisko situāciju. Pastāvot izmaksu ekonomikai, pašlaik ieviešamā samaksa par pieaicināto darbaspēku ir kā ūdens uz resoru dzirnavām, un tās vienīgais praktiskais rezultāts būs ražošanas izmaksu palielināšanās un produkcijas sadārdzināšanās. Nepieciešams ir arī vadīt pārplūsmi no pilsētas uz laukiem un otrādi.

Treškārt — savas republikas patriotisms, nacionālās pašapziņas moments, kas, cilvēka faktora nozīmi akcentējot, iegūst ekonomisku svaru. Nāciju garīgas darbības sfērās nekas netika darīts, lai novērstu faktisko nevienlīdzību, kas galu galā noveda ne tikai pie nacionālās valodas kā nācijas pamatpazīmes sabiedriskās nozīmes zaudēšanas, bet arī pie nacionālo republiku ražošanas tradīciju un kultūrpotenciāla noniecināšanas. Mēs labi orientējamies somu, japāņu, franču dizainā. Bet pastāv arī latviešu nacionālās tradīcijas kā sadzīvē, tā ražošanā. To pašu bēdīgi slaveno nacionālisma baiļu dēļ mēs par tām kautrīgi runājam un vēl kautrīgāk ieviešam tās dzīvē un propagandējam. Ilgstoši apietas, nerazdamas sabiedriski akceptējamas izpausmes, tās iegūst nacionālas norobežošanās un mazohistiskas pašniecināšanas formas. Citu nacionalitāšu pārstāvjiem, kas atrauti no savas etnosociālās vides, nav bāzes savas kultūras attīstīšanai, un tie veic kultūras retranslatora lomu, kas ir jo lietderīgāka, jo augstāks ir pamatnācijas kultūras līmenis. Ir reāla izeja — latviešu valodai piešķirt republikas valsts valodas statusu.

Visbeidzot — šajā ekoloģiskajiem draudiem pieblīdušajā laikā nebūs vairs iespējams dabas postījumus attaisnot ar «visvareno resoru» gribu un centieniem, bet dabisko pretrunu starp industriju un dabu (cilvēku) nāksies likvidēt nevis direktīvi, bet dialektiski — pārejot uz jaunām, nekaitīgām tehnoloģijām, ar zinātniski tehniskā progresa palīdzību nodrošinot kvalitatīvu industrijas pacēlumu. Šis jautājums ir šauri specifisks katrā reģionā un tā centralizēta risināšana — pārlieku smagnēja, grūti par efektīvu saucama. Kad drakonisku dabas aizsardzības dienesta pasākumu dēļ Japānas uzņēmumos attīrīšanas izmaksu atskaitījumi sasniedza 30—40 procentus no preces izmaksām, rūpniecība vispār atteicās no attīrīšanas un pārgāja uz pilnīgi jaunām noslēgta ražošanas cikla daudznozaru (!) bezatlikuma tehnoloģijām, kas bija kardināls lēciens rūpniecības attīstībā. Par kaut ko kardinālu jāsāk domāt arī mums, ja jau šo vārdu daudzinām.

4.

Sen klusībā esam apzinājušies gan savas republikas saimnieciskās patstāvības svarīgumu, gan visu dzīves sfēru kardinālas pārveidošanas ekonomisko un sociālo nepieciešamību, gan savu domu atbilstību saimnieciskās un nacionālās politikas mērauklām, taču nekad par to neesam izteikušies skaļi, it kā runa būtu par kaut ko aizliegtu. Pārāk dziļi mūsu apziņā sēž staļiniskā (pa daļai no Trocka aizgūtā) sociālisma koncepcija.

Un tomēr — kāpēc mēs esam pasīvāki nekā mūsu kaimiņi un ļoti līdzīgi tiem saimniekiem, kas tur rūpi par visu uz pasaules, tikai ne par savu sētu?

Mums gar acīm biežāk un centīgāk nekā kaimiņiem ir vicināts nacionālisma un vietējo interešu lozungs. Vēlāk nekā citās republikās — 1959. gadā — šā lozunga vēsturiskajā aizvēnī ir notikusi «maigi staļiniska» partijas un vadības aparāta tīrīšana. Tika atstādināti daudzi saimnieciskie un partijas darbinieki, kas centās realizēt ekonomiskas ekonomikas un Ļeņina nacionālās politikas principus. Latviešu buržuāziskā nacionālisma birkas piekāršanai par šķērsli nebija ne piederība pie citas tautības, ne pagrīdes darbā un buržuāziskās Latvijas cietumos aizvadītie gadi. Būsim atklāti — tas ir viens no «nacionālā pesimisma» cēloņiem, kā arī viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ekonomiskajā un sociālajā ziņā atpaliekam no kaimiņrepublikām: pūliņi apmānīt ekonomiku ir naivi un īslaicīgi.

PSKP XXVII kongresā un arī partijas XIX Vissavienības konferencē izteiktie aicinājumi — «apakšām būt iniciatīvas bagātām un aktīvi realizēt pārkārtošanās, kardinālu ekonomisko reformu, ļeņinisko normu atjaunotnes kursu» — ir partijas Centrālkomitejas sauciens pēc visas tautas atbalsta jaunai politikai. Cita ceļa nav. Tautā ir arī veselais saprāts, kas allaž stāvējis pāri ačgārnajam. Inteliģence ir saglabājusi tautas tikumisko sāpi un radošās atjaunotnes spēku. PSKP CK Politbirojs savu ir pateicis. Nedomāsim, ka aicinājumi uz pārveidojumiem visās dzīves sfērās, uz atgriešanos pie ļeņiniskās sociālisma izpratnes ir tikai skaisti mākslinieciskie epiteti, — nenoliegsim jauno domu paši sevī!

ARTŪRS SNIPS