Kamēr vēl jauni...

No Barikadopēdija

Pirms gada visi mācījās vienā divplūsmu - Rīgas 82. – vidusskolā. Tagad zem šīs ēkas jumta ir divas pilnīgi patstāvīgas mācību iestādes - Rīgas 82. vidusskola ar krievu mācību un sarunu valodu un Rīgas 96. vidusskola, kas uzticēta latviešu bērniem. Vienā - 82. skolas - pusē valda tipiskā šādu iestāžu kņada, rīb pionieru bungas, notiek komjauniešu sapulces un aktīva iestāšanās šajā organizācijā. Jauniešus līdzīgus citu citam dara vienādie formas tērpi.

96. vidusskola pārsteidza ar patīkamo mieru, mūziku starpbrīžos un patstāvīgi izraudzītajiem skolas tērpiem. Šeit vairs nav arī komjaunatnes komitejas, jo tikpat kā nav pašu komjauniešu. Tikai astoņpadsmit cilvēki formāli vēl ir šis organizācijas biedri bez praktiskas līdzdalības tajā. Ārpusklases darba organizatore Ilze Bite situāciju raksturoja ļoti mierīgi:

- Nolēmām izbeigt šo politizēšanos un ārpusklases darbu veidot uz klubu bāzes, lai jaunieši patstāvīgi un radoši varētu izvēlēties interesēm piemērotāko. Šajā politiskajā situācijā nav svētāka pienākuma par mācībām. Jaunieši jau ir gudrāki par mums. Piedalās tikai tajās norisēs, kurās saskata darāmā jēgu. Viņiem riebjas vārds “sapulce” un citi aizgājušā laika termini, kas asociējas ar kaut ko uzspiestu. Jāļauj atkopties no tā murga, kas bijis, un pašiem apjaust, kā viņi vēlas organizēt savu dzīvi. Esmu pārliecināta, ka mūsu skolēni ies un darīs, ja situācija to prasīs.

Ar Kultūras fonda atbalstu veidojam jauna tipa mācību iestādes modeli. lecerēts uz 96. vidusskolas bāzes dibināt Tautas amatu skolu, kurai varētu būt liela nozīme Latvijas nākotnē. Tā sagatavotu jaunos cilvēkus tiktāl, ka tie pēc skolas beigšanas jau būtu gatavi atvērt savas darbnīcas, veikaliņus... Svarīgi ir justies kā saimniekam, kamēr esi vēl jauns.

Rīgas 96. vidusskolas 12.a klases audzēkne Sinta Kučāne ir palikušo komjauniešu sekretāre. Viņas klases biedrs Ralfs Jenerts nekad nav bijis komjaunietis. Ralfam jau ir ģimene - sieva Dace un meita Anna. Šā iemesla dēļ viņam nācās mainīt skolu, jo iepriekšējās vadība uzskatīja, ka nav pieļaujama precēta cilvēka mācīšanās dienas skolā. Saruna ar Sintu un Ralfu būs Latvijas komjaunatnes kongresa sakarā.

Ko jūs domājat par komjaunatni?

Sinta: - Demonstratīva biedra kartes nolikšana bieži ir tukša izrādīšanās, daži to vien gaida, lai atbrīvotu sevi no jebkādiem pienākumiem un saistībām. Bet man pašai vēl pavisam nesen komjaunatnē bija interesanti, jo daudzas pirmorganizācijas uz komjaunatnes bāzes patstāvīgi veidoja savu dzīvi, un tā nebūt nebija formāla. Tiesa, to uztvērām pilnīgi atrauti no šīs organizācijas augstākajiem mērķiem un ideāliem.

Ralfs: - Vairākkārt ar solījumiem mani mēģināja ievilināt komjaunatnē. Bet mēs taču redzam, ka tiem nav seguma. Visiem sola ārzemes, bet aizbrauc no simtiem viens.

Kā jūtaties sava skolā pēc ilgās cīņas par divplūsmu mācību iestādes likvidēšanu?

Sinta: - To ļaunumu, ko šī sistēma nodarīja, vairs nevar labot. Pēc astotās klases beigšanas uz centra skolām no mums aizgāja tik daudz talantīgu un gudru skolēnu. No savas klases palikām trīs.

Ralfs: - Atšķirībā no citām skolām divvalodības problēmu atrisinājām samērā mierīgāk. Tagad nu dzīvojam divās tik dažādās pasaulēs. Un dažkārt smejamies, ka jādibina kooperatīvs. Par desmit kapeikām pie tām stikla durvīm var rādīt arhīva «kinokadrus». Jā, ēkas otrā pusē pilnā sparā vēl rit ierindas skates, plīvo sarkanie kaklautiņi. Reizēm mums šo jauniešu kļūst žēl. Viņiem jau nav iespējas uzzināt situāciju visā pilnībā un patstāvīgi darboties, viņi vēl aizvien ir pieaugušo uzspiestā varā. Skolā skolotāji diktē, kas jādara. Mājās - vecāki. Imanta jau ir virsnieku rajons...

Kādu jūs prognozējat Latvijas komjaunatnes kongresa rezultātu?

Ralfs: - Vai mēs to maz varam? Starp parastiem jauniešiem un komjaunatnes funkcionāriem, manuprāt, ir milzīga plaisa.

Sinta: - Kongress likvidēs komjaunatni. Nē, varbūt arī ne. Ralfs pareizi sacīja, ka mēs jau neapjaušam, kāds būs delegātu sastāvs. Tāpat neizprotam atsevišķas funkcionāru daļas - pārsimt Latvijas jaunatnes pārstāvju - diskusijas par organizācijas pārveidi, nosaukuma maiņu – grupējumu kaislības. Domāju, ka republikā ir daudz jauniešu, kuriem tas nav skaidrs. Noteikti ir tādi, kas nemaz nezina, ka notiks šis kongress. Es neticu, ka tas kaut ko mainīs skolu dzīvē.

Ralfs: - Kā komjaunatne eksistēs tālāk, ja ir atmaskota tās augstākā ideja? Jā, tas, kas notiek komunistiskajā partijā, neapšaubāmi atspoguļosies tās rezervē.

Sinta: - Tik daudz kas jānoskaidro: organizācijas statuss principi, nosaukums, finansiālā situācija, attiecības ar partiju… Baidos, ka, runājot par struktūras jautājumiem, cik un ko vēlēt vadošajos orgānos, atkal, kā vienmēr, neiznāks laika parunāt par pašu jauniešu reālo dzīvi. Vai lielie komjaunieši - onkuļi un tantes - vispār grib par to interesēties? Bet varbūt kļūdāmies, būs pavisam labi - tiks radīta pašu jauniešu organizācija ar pašiem jauniešiem tās vadībā.

- Ko viņiem tad vajadzētu darīt?

Ralfs: - Jāsāk ar zemāko līmeni. Ir milzīga daļa jaunu cilvēku, kurus nekas vairs neinteresē. Viņi vada savas dienas izteiktā dīkdienībā. Savas stundas nosēdēt skolā. Paēst, tad aiziet pie viena vai otra paklausīties mūziku un iedzert. Bija laiks, kad viņi gribēja darīt, bet toreiz teica: «Pagaidiet, paaugsities un tad...» Daudzi labprāt strādātu. Jaunatnes organizācija dialogā ar republikas vadību varētu meklēt šīs iespējas. Kā ārzemēs jauni cilvēki bez grūtībām var strādāt kafejnīcās, klubos? Ir pieejami īslaicīgi darbi. Tev ir brīvs laiks, tu aizej, notīri ielu un uzreiz saņem samaksu par veikumu. Pie mums jāiziet neskaitāmas instances un tad labākajā gadījumā var iekārtoties kādā rūpnīcā.

Sinta: - Vai komjaunatnes aparātā ir kāds cilvēks, kuru interesē slimo jauniešu, invalīdu liktenis? Kas ir darīts, lai viņi varētu justies pārējiem līdzvērtīgi, kaut vai atrast darbu pēc internātskolas beigšanas? Organizācija principā neaizsargāja savus biedrus, neaizstāvēja to intereses. Vai nav smieklīgi, ka Ralfam tikai tāpēc, ka viņš nodibinājis ģimeni, bija jācīnās par iespēju iegūt vidējo izglītību dienas skolā.

Ralfs: - Plaši izplatīti ir skolēnu un skolotāju konflikti, arī nesaskaņas ar vecākiem. Un tikai tad, kad šis cilvēks, neviena nesaprasts un neuzklausīts, ir izdarījis noziegumu, pamostas operatīvās vienības un sāk cīņu ar sekām. Bet kur viņi bija tad, kad varēja nepieļaut cēloņus?

Sinta: - Ir vajadzīga sava organizācija un tās konstanta nostāja daudzos šķietami sadzīviskos jautājumos, nepieļaujot jauniešu patstāvības apspiešanu.

Ralfs: - Nepatstāvības sekas redzam arī pašreizējā politiskajā situācijā, individuālā domāšana nav attīstīta. Viens pasaka, un pārējie tad uzdrošinās piebalsot. Tā, piemēram, tiek atjaunota skautu un gaidu kustība. Bet laiks ir cits, informācija, cilvēki un vide arī cita. Tālaika pasākumi vairs neiekļaujas konkrētajā situācijā. Arī pārņemot brīvās Latvijas sadzīves elementus, jāizdara atlase. Visu taču neatjaunosim. Arī ne 49 partijas...

- Ko jūs vēlētos?

Sinta: - Pilsētu tuvināt laukiem. Kāpēc gan katrai skolai laukos nevarētu būt sava saimniecība?

Ralfs: - Lai jaunieši savus neizmantotos spēkus ziedotu Latvijas ainavas atjaunošanai, saglabāšanai. Tā ir bagātība, kuru neesam novērtējuši. Kāpēc mēs krājam rubļus, kas nāk no rūpniecības gigantiem, ja varētu pelnīt milzu valūtu kā tūrisma zeme! Kā Islande, Monako ... Mums taču varēja būt tādi kūrorti. Ir nepieciešams, lai jaunos cilvēkus par to informētu, pārliecinātu viņu vienaudži, jo tajā Latvijā, kurai tagad taustoties meklējam un radām pamatus, taču dzīvos tagadējā jaunā paaudze. Tāpēc tā tiešām būs traģēdija, ja komjauniešu kongress nebeigsies ar saprātīgu lēmumu, ja netiks radīti priekšnoteikumi savā būtībā un centienos patiesas jauniešu organizācijas izveidei.

Sinta: - Mēs vēlam godīgumu un saprātu. Vēlam veiksmi, jo daudzi taču no šiem ļaudīm, kas sanāks kopā, nav slikti. Un ne jau viņi komjaunatni sabojāja, bet visa sabiedrisko organizāciju sistēma ietekmēja mūs... Un vēl kas - vēlos, lai pie vārda tiktu tie delegāti, kas gatavojušies runāt par konkrētām jaunu cilvēku dzīves problēmām, kamēr vēl ir jauni un ieinteresēti.

Intervēja INĀRA EGLE