Noklausītais uzbrukums
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Varbūt viņš — kinooperators Juris Bindars bija viens no pirmajiem tā vakara lieciniekiem. Varbūt… Kaut arī pēc pirmā šāviena viņš neuzfilmēja nevienu kadru un viss pirms tam fiksētais tika izgaismots. Juris ir vēl jauns, un svētdien, kā mēdz sacīt, viņam Dievs stāvēja klāt.
Pulkstenis bija seši vakarā. Juris kopā ar skaņu operatoru Aleksandru Laizānu filmēja pie Ministru Padomes. Pie viņiem pienāca kāds jauneklis un sacīja, lai aizejot uz Iekšlietu ministriju, gar kuru braukājot mašīnas ar "melno berešu" atribūtiku.
Bet pie ministrijas viss bija mierīgi. To ārpusē apsargāja četri miliči, kurus pēc laika nomainīja citi četri — visi bija brīvprātīgie no Bauskas. Kopā ar tiem, kas beidza maiņu, kinozēni iegāja ministrijā. Dzēra kafiju, tērzēja, nedaudz pafilmēja. Jā, omonieši esot pabraukuši garām. Viens sēdējis pie atvērtām durvīm ar ložmetēju. Bet pie šādas biedēšanas jau esot pierasts.
Pirms pulksten astoņiem nāca Zenons Indrikovs. Savādi noskatījās uz visiem, pat nepavaicājis, kāpēc šeit atrodas sveši cilvēki ar kamerām.
Ap deviņiem vakarā līdz ar kārtējo sardzes maiņu Juris un Aleksandrs kopā ar miličiem izgāja uz ielas, uzsmēķēja un grasījās doties projām, kad kāds iesaucās: „Jau atkal brauc!” Ieroči instinktīvi tika sagatavoti aizsardzībai. Un tikai. To Juris labi atceras. Piebrauca mašīna, un uzreiz tika atklāta uguns, šaujot no mašīnas atvērtajiem logiem. Panika. Juris nokrita tuvējā renstelē uz kaut kādiem metāla režģiem. No aculiecinieka viņš pārvērtās par dzirdes liecinieku. Spindza lodes, šķindēja stikli, bira uz galvas smiltis un lauskas. Kaut kur netālu aizbrauca tramvajs, bet līdzās skanēja lamas — histēriskas, dzīvnieciskas, ļoti rupjas. Sasaukšanās un pavēles. Bļāvieni. Šķiet, izdevies frontālais iebrukums caurlaides telpā, kuru kāds grasījās uzspridzināt ar granātu. No citas puses tika ziņots, ka cilvēkiem jāatstāj apšaudes zona. Tad vēl: "Piektais stāvs ir ieņemts." Pamazām viss noklusa. Kāds pienāca pie Jura un lika piecelties. Sist nesita, vien lika izgaismot filmu, tad pacēla automātu un pavēlēja iet Bastejkalna virzienā. Viņš tā arī darīja. Baiļu vairs nebija. Zem lodēm bija drausmīgāk — bezcerība, kad cilvēks nav noteicējs par savu likteni un arī tauta nav noteicēja. Ja tā ir miermīlīga un nevardarbīga — tādu bez pretestības var terorizēt, var apmelot un var… apšaut.
Juris lēnām devās Zaķusalas virzienā un domāja par to, ka daudz ko šajā dzīvē nesaprot. Pasaules praksē ir neskaitāmas instrukcijas, kā pavisam mierīgi un klusu var veikt ēku ieņemšanas operācijas — ar minimālāku cilvēku skaitu un tik ilgi nedārdinot visu pilsētas centru. Kam bija vajadzīgs un izdevīgs šis troksnis? Turklāt — deviņos vakarā, kad vairākums cilvēku klausījās parlamenta un valdības vadītāju runas televīzijā. Vai vienīgais mērķis bija pārsteigt, kas tiešām arī izdevās?
Un viņš sāka justies kā statists līdzās Rīgas aizsargiem un savai tautai kādā milzīgā uzvedumā, kura dekorācijas visu aizvadīto nedēļu tika filmētas un fotografētas, bet neskaitāmajās preses konferencēs žurnālistiem, tāpat kā statistiem, neviens neatklāj ne galveno lomu tēlotāju īstās sejas, ne epizodīšu jēgu lielā uzveduma kontekstā. Ir apmuļķotā (jo bezspēcīgā) izjūta.
Pa radio tiek saukti uzvārdi — to, kuri vēl cīnās par savu dzīvību, un to, kuru vairs nav — kinooperatora Andra Slapiņa, milicijas leitnanta Sergeja Konoņenko, vecākā milicijas leitnanta Vladimira Gomonoviča un skolnieka Edija Riekstiņa.
Nākamajās dienās radio vēsta:
— ka visi liecinieki tiek lūgti pieteikties Latvijas Republikas prokuratūrā, Komunāru bulvārī 6, IV stāvā, 1. istabā;
— ka omoniešiem kompartija sākusi vākt ziedojumus;
— ka piektdien — 25. janvārī — Latvijā atkal — sēru diena. Jau trešā šajā mēnesī. Bet vēl ir tikai 21. janvāris.
Ināra Egle
