Cīsiņus pieveda ar "Volgu"

No Barikadopēdija


Pierakstījis A. Abramovičs

Atceros, ka toreiz mūsu ciema ļaudis (traktoristi un šoferi) jau atradās barikāžu vietā Rīgā. Pienāca informācija, ka situācija kļūst draudīga un ka ir nepieciešami cilvēki, kuri papildinātu barikāžu dalībnieku skaitu. Augstkalnes vidusskolā sasaucām skolotāju un darbinieku sapulci, kurā nolēmām par piedalīšanos barikādēs. Ņēmām vērā darbinieku veselības stāvokli un apstākļus mājās.

Mēs izbraucām uz Rīgu 16. janvārī. Gribēja braukt lielākā daļa no pagasta iedzīvotājiem, bet vietu skaits autobusā bija ierobežots. Iebraucot Rīgā, jau varēja just īpašu auru. Nogriežoties uz Salu tiltu, ieraudzījām, ka viss tilts abās pusēs ir pilns ar smagajām automašīnām un traktoriem. Bija brīva tikai viena josla braukšanai katrā virzienā. Tehnika bija sakārtota tā, lai vienā mirklī varētu aizšķērsot arī šīs braukšanas joslas. No autobusa mūs izlaida pie TV ēkas. Tad devāmies noskaidrot, kur ir mūsu vieta. TV ēkā sastapām daudzus toreiz sabiedrībā pazīstamus cilvēkus. Televīzijā lielākā daļa cilvēku gulēja vai sēdēja uz grīdas, jo varēja redzēt, ka daudzi nav gulējuši vairākas naktis.

Mūs norīkoja uz TV torni Zaķusalā. Ieņēmām savas "pozīcijas" apmēram 50 m attālumā no TV torņa. Cilvēki, kurus mēs nomainījām, devās uz mājām. Pēcpusdienā pienāca informācija, ka pievakarē karaspēka daļas varētu celties pāri Daugavai, apejot tiltu, lai ieņemtu TV ēku un torni. Tūlīt arī saņēmām instrukcijas, kā rīkoties tālāk, ja patiešām tā notiks. Īpašu baiļu nebija, lai gan pamanījām, ka daži cilvēki ir pazuduši. Vēlāk uzzinājām, ka viņi bija devušies mājās ar satiksmes autobusu.

Tomēr vienotības sajūta bija spēcīga. Cilvēki dziedāja dziesmas, skanēja arī dažādi joki. Mūs regulāri apciemoja rīdzinieki, kuri nesa siltu tēju, kafiju un dažādas smalkmaizītes. Ap plkst. 22 pie mums atbrauca kāda restorāna vadītāja ar automašīnu "Volga" un atveda karstus cīsiņus ar majonēzi.

Nakts bija ļoti auksta, mēs klausījāmies radio un sildījāmies pie ugunskuriem. No rīta visas radiostacijas ziņoja, ka amerikāņi ar saviem sabiedrotajiem ir sākuši gaisa uzbrukumus Irākai.

Tas mūsos radīja ne visai labu noskaņojumu. Taču jauna informācija par iespējamiem draudiem TV tornim nepienāca, tāpēc mēs aizgājām līdz Vecrīgai. Visas mazās ieliņas bija aizšķērsojusi smagā lauksaimniecības tehnika, visapkārt bija salikti dažādi celtniecības bloki, sametināta dzelzs armatūra. Doma laukumā un ap Vecrīgu dega ugunskuri. Iegājām arī Doma baznīcā. Tur tika ēdināti un ārstēti cilvēki. Tad mēs lēnām gar Daugavmalu devāmies atpakaļ pie TV torņa un braucām mājās. Pašlaik ir rūgti klausīties deputātu un politiķu ķīviņos, pārāk daudz ir dažādu nejēdzību, jo daudzi cilvēki iekārtojušies "siltās vietiņās" un ir aizmirsuši notikumus, kuri risinājās, Latvijai atgūstot neatkarību.

 

Pierakstījis  A.  Abramovičs