Šodien mūsu pastā

No Barikadopēdija

Cienījamā redakcija!

Klāva Elsberga raksts «PJ» 30. jūlija numurs tomēr «izkustināja»! Protams, vēl jo vairāk «aizķēra» P. Putniņa raksts «Kas ir starp mums?» («LM», 1986. 3. num.), taču nedomāju, ka tas būtu palicis bez atbalss tāpēc, ka mūs šīs problēmas nemaz neskartu vai neinteresētu. Atbalss trūkumam varētu būt vairāki iemesli: 1) dažs baidās — ka tik nesanāk kādas nepatikšanas, ja runāšu atklāti; 2) vairums izlasīja un secināja: jā, ko gan te vēl varētu piebilst? 3) vēl kāda daļa nodomāja — kāda gan jēga kaut ko rakstīt, ja no tā tāpat nekas nemainās? Pagājis jau vairāk nekā pusgads kopš P. Putniņa raksta publicēšanas, vairāk nekā pieci mēneši kopš M. Kosteņeckas un citu rakstnieku kaismīgajām runām Latvijas PSR Rakstnieku savienības IX kongresā — taču mainījies nav tikpat kā nekas! (Starp citu, P. Putniņa raksts krievu valodā presē tā arī neparādījās.) Gluži otrādi! No nesen publicētā LPSR Tautas izglītības likuma neveikli formulētā 27. panta var izlobīt, ka mācību iestādēs, kur mācības nenotiek krievu valodā, «tiek radīti nepieciešami apstākļi» dzimtās un krievu valodas brīvai pārvaldīšanai, turpretī skolās, kur mācības notiek krievu valodā, skolēni pēc vēlēšanas var mācīties citas PSRS tautas valodu. (Vai varbūt tas jāsaprot tā, ka bērns var pēc vēlēšanās apgūt vēl arī, teiksim, moldāvu valodu? Formulējums ir pārāk neskaidrs un izplūdis. Ja jau reiz Latvijas PSR Tautas izglītības likums, tad skaidri un gaiši vajadzēja rakstīt: «pēc vēlēšanās var mācīties latviešu valodu». Izskatās, ka pašreizējais formulējums ir automātiski norakstīts no PSRS Tautas izglītības likuma.) Tātad praktiski — krievu valoda skolās ar latviešu mācību valodu ir obligāta (jo ir eksāmens izlaiduma klasē), bet latviešu valoda skolās, kur mācības notiek krievu valodā, — fakultatīva!

Jā, tiešām, padomju cilvēki krievu valodu ir brīvprātīgi pieņēmuši par nāciju savstarpējās sazināšanās līdzekli (loģiskas nepieciešamības dēļ, jo tajā runā visvairāk cilvēku Padomju Savienībā). Protams, lieliski, ja ir valoda, kuru zina un kurā var sarunāties daudzu tautību pārstāvji. Ka latvietim, igaunim, kirgīzam, moldāvam, ukrainim nav jādomā, kādā valodā viņi sapratīsies, aizbraukuši komandējumā vai ekskursijā, teiksim, uz Alma-Atu, Minsku vai Erevānu. Bet vai tas nozīmē arī to, ka, piemēram, latvietis savās mājās ir spiests visu dienu runāt krieviski — darbā, uz ielas, transporta līdzekļos, poliklīnikā, veikalos utt.? Ka viņam ne jau ekskursants, bet gan pārdevējs, ārsts, kurpnieks, namu pārvaldes darbinieks, kurš Latvijā dzīvo un strādā, var, augstprātīgi un izaicinoši acīs skatīdamies, pateikt:

«Я по-латышски не понимаю! Говорите по-русски!» Galu galā taču jebkurš no šiem cilvēkiem arī brīvprātīgi dzīvo Latvijā. Iznāk, ka viņi tiek nostādīti privileģētā stāvoklī attiecībā pret citas tautības pārstāvjiem. Tad nav jābrīnās, ka bēdīgi slavenajās jauktajās skolās latviešu bērni tiek nicīgi saukāti par «gansiem» un notiek citādi ekscesi; bet mēs izliekamies, it kā nebūtu nekādu problēmu.

Rodas iespaids, ka mūsu republikas Izglītības ministrija rīkojas pēc principa: «Suņi rej, bet karavāna iet tālāk!» Lai cik pārliecinoši RS kongresā runāja mūsu rakstnieki, izglītības ministrs skaidri un gaiši pateica: «Stundu skaits latviešu valodā un literatūrā paliek iepriekšējais.» Ja jau to saka par skolām ar latviešu mācību valodu, ko tad runāt par skolām ar krievu mācību valodu! Nav tikai skaidrs: vai republikas Izglītības ministrija tā rīkojas aiz pārāk lielas patvaļas vai, gluži otrādi — aiz pārāk lielas atkarības? To, ka latviešu valodas mācīšanas stāvoklis skolās ar krievu mācību valodu ir katastrofāls, pierāda ne tikai ikdienā redzamais un dzirdamais, bet apstiprina arī, piemēram, konkrētas sarunas ar manām kolēģēm. Divas no viņām šogad gatavojas sākt mācīties latviešu valodas kursos, jo viņām ir neērti, ka viņas pat nesaprot, ko runā šajā valodā. Jūs domājat, ka viņas ir tikko kā atbraukušas no Novosibirskas vai Murmanskas? Nē, dzimušas un augušas Latvijā, beigušas šeit skolu un augstskolu (LVU Filoloģijas fakultāti)! Viena no viņām nav pat dzirdējusi, piemēram, par tādu «parādību» kā V. Purvītis. Jūs teiksit: «Pati vainīga!» Taču tā ir ne tikai viņas, bet vēl jo lielākā mērā mūsu izglītības sistēmas vaina. Par literatūras mācīšanu vispār nav ko runāti Pat kolēģe, kura lieliski runā latviski (iemācījusies ne jau skolā — stundas tur, viņasprāt, bijušas īsts farss —, bet bērnībā no sētas bērniem), bija sašutusi par latviešu valodas un literatūras mācīšanas «sistēmu» krievu skolā. Programmas ir tik noplicinātas, ka par daudziem rakstniekiem viņa uzzinājusi jau pēc skolas beigšanas, patstāvīgi interesēdamās par latviešu literatūru. Visdīvainākais, ka stāvoklis kopš tā laika, kad viņas gāja skolā, nebūt nav mainījies. Lūk, kolēģes dēlam pagājušogad 6. klasē vispār nav bijušas nodarbības latviešu valodā — trūkst skolotāju!

Protams, pārmaiņas tikai mācību programmās un plānos vien (pat ja tās notiktu) vēl neko nedos. Ir jāmaina attieksme pret latviešu valodu. Kamēr nebūs prasības, lai vismaz pakalpojumu sfēras darbinieki obligāti runātu (vai vismaz saprastu) abās valodās, nekas nemainīsies.

A. APIŅA