"Tabakas dumpis" un demokrātija

No Barikadopēdija
Versija 2012. gada 15. maijs, plkst. 10.45, kādu to atstāja Ilmars (Diskusija | devums) (Set original images)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)

Permā, Krievijas provinces pilsētā, kas atrodas Rietumurālos, 1990. gada 26. jūlijā notika tā sauktais tabakas dumpis. Cilvēkus bija satricinājis vairākas nedēļas ilgais cigarešu bads. Pūlis aizsprostoja ielas, un pilsētas centrā cilvēki gūlās uz tramvaja sliedēm. Stihija pārvērtās mītiņā, kurā daži runātāji mēģināja izvirzīt arī politiskas prasības. Tika nodibināta "26. jūlija kustība" cīņai par taisnīgumu visās dzīves jomās.

Šobrīd šīs kustības vairs nav. Cigaretes, kaut arī reti, tomēr var nopirkt. Kustība gluži vienkārši izjuka. 26. jūlijs ir "perestroikas" kulminācijas punkts Permā. Ir bijuši vēl daži mītiņi Jeļcina atbalstam, bet arī šī kustība ir apsīkusi. Pastāv dažas sīkas neformāļu grupas, kam nav plaša tautas atbalsta. Komunisti autoritāti ir zaudējuši, šķeļas un pamet partiju, bet valdošais slānis — uzņēmumu vadītāji (vismaz 70% Permas rūpnīcu ražo militāru produkciju), izpildkomiteju virsotne, visu rangu vadītāji — paliek līdzšinējais. Tagad tikai bez komunistiskās ideoloģijas. Bet sistēma paliek nemainīga.

Cilvēki Permā cīnās ar sadzīvi. Cīnās par izdzīvošanu. Medī cigaretes, gaļu, sviestu, miltus utt. Veikalos galvenais produkts ir konservēti jūras kāposti indīgi zaļās kārbās, kas klāj visus veikalu plauktus. Tikai turpmāka apgādes pasliktināšanās var izraisīt plašu kustību (tādu kā 26. jūlijā). Politika, arī notikumi Baltijā, to nespēj. Tie satrauks nelielu inteliģences daļu. Bet masas paliks miegaini nogaidošas.

Šādu provinces pilsētu ar apmēram miljonu iedzīvotāju Krievijā ir vairāk nekā pussimts. Tās dzīvo pusbadā, bet ir pieradinātas savilkt jostu. Un sūtīt savus dēlus uz Ungāriju, Čehoslovakiju, Afganistānu. Arī uz Tbilisi, Baku, Viļņu. Un baumot par cinka zārkiem. Diemžēl Baltija nevar cerēt uz masveida solidaritātes kustību. Mūs atbalstīs tikai krievu inteliģence — 70 gadus kauta, nicināta un nīdēta.

Šķiet, ka Krievijas turpmākajai attīstībai ir divas iespējas. Pozitīvais variants — ja sāksies ekonomikas augšupeja. Līderim, kas to spētu nodrošināt, būs pilnīgs tautas atbalsts. Šāda attīstība nav iespējama bez privātīpašuma un demokrātijas. Ja Krievija spēs iet pa šo ceļu, Baltijai būs labas izredzes uz neatkarību, PSRS tautām — uz pašnoteikšanos. Negatīvais variants — diktatūra, ekonomiskā katastrofa, asiņains impērijas sabrukums un Krievijas pamošanās vispārējam dumpim, nevis revolūcijai. Ko nozīmē satracināta, dezorganizēta, diktatūru plosīta Krievija, pasaule redzēja 1917. gadā un Pilsoņu kara laikā. Šādas attīstības gadījumā grūti ir runāt ne tikai par Baltijas, bet gan par visas pasaules izredzēm.

Pēdējā laika notikumi rāda — padomju impērija sveras uz otro variantu. Dod, Dievs, ka es kļūdos, šādi domādams.

Oskars Hānbergs