Dedzināja Rubika plakātus

No Barikadopēdija


Pierakstījusi I. Kodore

No Vaboles uz Rīgu izbraucām 17. janvāra pēcpusdienā, kopā ar mani bija Jānis Ģipters. Uz turieni vieglajā mašīnā mūs aizveda Jānis Žilvinskis. Tur jau dežurēja Jānis Ragelis un Voldemārs Saušs, mēs viņus nomainījām. Viņi mums nodeva mašīnu un tehniku. Tā aizsākās mūsu maiņa trīs diennakšu garumā.

Mēs atradāmies pie Zaķusalas torņa, ap to stiepās cieši nobloķēta mašīnu, traktoru un citu tehnisku ierīču rinda, apmēram 1,5 km rādiusā.

17. janvāra vakarā, kad tur iebraucām, bija jau tumšs, mani pārsteidza sārtā uguns blāzma, kura nāca no iekurtajiem ugunskuriem. Pirmais, ko ieraudzīju, bija apbrīnojami lielais cilvēku daudzums, kas staigāja vai sēdēja pie ugunskuriem. Ievēroju, ka vairākums bija grupās, bet individuālo atbraucēju bija ļoti maz. Visapkārt valdīja rosība un nepārtraukta kustība. Cilvēki visu laiku kaut ko darīja, bija ļoti laipni un atsaucīgi. Kāda celtnieku grupa cēla žogus un nocietinājumus, visi, kas vēlējās, varēja palīdzēt.

Pirmo nakti pavadījām bez problēmām, kaut gan pieturējās diezgan liels aukstums, taču, tā kā nepārtraukti darbojās mašīnas motors, pacietām to un izturējām. Neērtības gan bija, bet pārvaramas. Ar pārtiku iztikt varēja, ēdām no mājas līdzpaņemto un mūsu kolhoza "Vabole" atvēlēto. Slikti tas, ka ar personīgo higiēnu bija, kā bija. Lai iegūtu kaut drusku siltā ūdens, to uzsildījām virs ugunskuriem metāla katliņos.

Visu laiku, pats par savi saprotams, mēs jau mašīnā nesēdējām, gājām arī pie ugunskuriem, kur varēja klausīties gan pašdarbnieku, gan arī populāru dziedātāju sniegumu. Lai arī zem klajas debess, cilvēki tomēr jutās vienoti, dziesmas izkliedēja drūmo noskaņojumu.

20. janvāris pagāja viskarstāk. Vakarā sākās apšaude, toreiz, kā šodien atceros, atveda degvielu un uzpildīja mašīnas.

Ja omonieši būtu ieņēmuši Radio namu, tad nākamais gājiens sekotu uz televīzijas torni. Mēs sēdējām mašīnās, jo kaut kur iziet bija uz visstingrāko aizliegts drošības apsvērumu dēļ. Cik atceros, pie paša televīzijas torņa mūs, civiliedzīvotājus, vispār nelaida, tur atradās speciālbrigāde. Protams, apšaudes laikā jutāmies diezgan neomulīgi, tika izsludināta trauksme, un katru nākamo ziņojumu gaidījām ar uztraukumu. Kā un kas būs, mēs jau nevarējām zināt. Mūsu mašīnā atradās radio, bet svarīgāko informāciju mēs saņēmām no centrālpunkta pa skaļruņiem.

Visspilgtāk atceros to, ka pie ugunskuriem tiku redzējis cilvēkus, kuri plēsa un dedzināja Rubika plakātus.

Mūsu pēdējā dežūra bija 21. janvārī, mūs atbrauca nomainīt Vitālijs Keišs un Voldemārs Saušs. Jāpiebilst, ka kopumā no Vaboles bijām pieci, un dežūrdienas tika sadalītas tā, lai katram pārim vajadzētu dežurēt trīs diennaktis. Voldemārs Saušs gan dežurēja divas reizes, jo vienam cilvēkam trūka pārinieka.

Visi vabolieši mājup atgriezās 22. janvāra vakarā, braucot smagajā mašīnā, kurā tika dežurēts. Tajā atradās traktors un betona bloki, kas bija ievietoti tāpēc, lai mašīnu stabilizētu, kas bija ļoti svarīgi, kad tā atradās Rīgā pie televīzijas torņa.

Sevišķa prieka tur uzturēties nebija, kaut gan braucām brīvas gribas vadīti, jo nekādas piespiešanas nebija. Visu laiku, kuru pavadīju Rīgā, baiļojos sevis, savas ģimenes un savu biedru dēļ.

No šodienas viedokļa raugoties, tā laika darbība šķiet bezjēdzīga. Principā man ir diezgan grūti spriest par tā laika valdību. Nespēju arī iedomāties, kā būtu šodien, ja vēl pastāvētu komunistiskā iekārta. Viss, ko varu teikt, — kā ir, tā ir arī jādzīvo. Protams, neskādētu mazliet vienotības tautas vidū, un labi būtu, ja valdība mazliet vairāk iedomātos par Latvijas zemniekiem.

 

Pierakstījusi   I. Kodore